Teritorija ir izvietojusies Piejūras zemienē, Vidzemes piekrastē, Rīgas līča krasta joslā.
Dabas pieminekli veido atsegumu josla jūras stāvkrastā Rīgas līča austrumu daļā. Krasta kraujā atsedzas vidējā devona Živetas stāva Burtnieku svītas smilšakmeņi, retāk māli un aleirolīti. Devona iežu atsegumu joslas kopējais garums ir 580 m, bet klinšu dienvidu daļā 130 m garumā atsedzas morēnas nogulumi, tādējādi atsegumu joslas kopējais garums ir 710 m. Vienlaidus smilšakmeņu atsegums 170 m garumā ir joslas dienvidu daļā, uzreiz uz ziemeļiem no kvartāra glacigēnās mālsmilts (morēnas) atsegumiem.
Krasta kraujā vietumis ir attīstījušies gravu erozijas procesi, izveidojušās nelielas gravas.
Atsegumu joslas dienvidu daļas Burtnieku svītas ģeoloģiskā griezuma vienkāršots apraksts ir šāds (no apakšas uz augšu):
- 0,0-3,5 m: smalkgraudaini līdz vidēji rupjgraudaini gaiši brūni – iesārti smilšakmeņi ar liela izmēra slīspslāņojumu, kurā dominējošais paelostraumju virziens to veidošanās laikā ir bijis uz dienvidiem, dienvidaustrumiem. Slīpo slānīšu virsmas vietām klāj vizlainas kārtiņas. Liela izmēra slīpslāņojumu pārsedz smalkgraudains smilšakmens ar muldveida slīpslāņojumu, kur slīpos slānīšus klāj plānas māla un vizlas kārtiņas. Šādas secības veidojas ik pa 1-1,5 m, kur vienu no otras tās atdala erozijas virsmas.
- 3,5-4,5 m: sarkana māla un pelēcīga aleirītiska māla slāņmija. Slānīšu biezums ir atšķirīgs - no pāris mm līdz vairākiem centimetriem.
Atseguma ziemeļu daļā novērojama izteiktāka mālaino nogulumiežu izplatība, bet citur dominē smilšakmeņi, kuros viļņu erozijas procesu rezultātā izveidojušās dažāda izmēra nišas un alas.
Veczemju atseguma smilšakmeņu daļā novērojamas 2-5 m biezas, garenas lēcveida nogulumu slāņkopas, kuras norobežo erozijas virsmas. Šajā intervālā pārstāvētie Burtnieku svītas nogulumieži tiek interpretēti kā plūdmaiņu sēres, līdzīgi kā tiek interpretēti devona Amatas svītas nogulumi.
Atseguma joslas ziemeļu daļā erozijas iegrauzumus plūdmaiņu sērēs aizpilda jaunāki nogulumieži - mālaina slāņkopa ar vietām sastopamu bioturbāciju, kā arī vērojama mainīga biezuma mālaini aleirītisku sīku slānīšu ritmiska mija, kas liecina par plūdmaiņu ciklisko ietekmi uz nogulām to uzkrāšanās laikā.
Mālainajos nogulumos sastopami dolokrēti – dolomīta konkrēcijas. Dolokrēti ar V-veida formu tiek interpretēti kā mālainajos iežos veidojušās žūšanas plaisas, kas subaerālo apstākļu un gruntsūdens mijiedarbības rezultātā pēcsedimentācijas procesos aizpildījušās ar dolomīta cementu. Šāda veida dolokrētu klātbūtne mālainajos iežos liecina par sedimentācijas pārtraukumu un iežu atsegšanos zemes virspusē vismaz vairāku gadu periodā.
Virs devona iežiem ir kvartāra glacigēnie (ledāja) nogulumi ar glacitektoniskām deformācijām. Dažviet virs ledāja nogulumiem līdz 2 m biezumam ir sastopami arī Baltijas ledus ezera nogulumi, ar laukakmeņu bruģi.
Dabas pieminekļa teritorijā atrodas Eiropas Savienības aizsargājams biotops - jūras stāvkrasti (1230).
