Parastais krupis ir abinieks, kas dzīvot līdz pat 40 gadiem un ziemu pavada uz sauszemes, mežos, parkos, lauku sētās. Pēc pamošanās gadu no gada tas veic vienu un to pašu ceļu uz dzimto ūdenstilpi turpināt sugu. Viņa dzīves laikā apkārtne mainās un cilvēki ir uzbūvējuši autoceļus, no kuriem daļa šķērso abinieku ierastos ceļus. Krupis ieradumus nemaina un pavasarī dodas uz savu dzimto ūdenstilpi pat, ja jāšķērso autoceļš. Tādēļ ik gadu uz autoceļiem dzīvību zaudē liels skaits reproduktīvo vecumu sasniegušu dzīvnieku, kuriem nav iespējas radīt pēcnācējus. Tieši autoceļi, kas šķērso krupju migrācijas ceļus, dzen tos pāragrā nāvē un būtiski samazina krupju populācijas lielumu.
Krupji migrē ļoti lēni. Tie nelec, bet rāpo, tādēļ parasta platuma ceļa šķērsošana var aizņemt pat 15 minūtes. Turklāt, atšķirībā no zīdītājiem un putniem, krupis no automašīnas necenšas izvairīties. Redzot tuvojamies auto, krupis instinktīvi sastingst, cerot, ka “uzbrucējs” viņu nepamanīs. Tādējādi pakļaujot sevi drošai nāvei.
Krupji ir būtisks iztikas avots daudziem plēsīgajiem putniem, piemēram, zivju gārnim, mazajam ērglim, peļu klijānam, meža pūcei, un arī plēsīgajiem dzīvniekiem kā sermulim, seskam, āpsim, arī zalktim un odzei. Turklāt paši krupji ir būtiski kukaiņu, gliemju un slieku aprites regulētāji. Iztrūkstot krupim kā ķēdes posmam, kopumā var samazināties bioloģiskā daudzveidība – izzust augstākas klases sugas.
