Invazīvās sugas

Invazīvām sugām ir postoša ietekme uz dabu, ekonomiku un pat cilvēku veselību. Tās ir otrs galvenais bioloģiskās daudzveidības samazināšanās cēlonis pēc biotopu izmaiņām.

Kas sugu padara par "invazīvu"?

Invazīva suga var būt jebkura veida dzīvs organisms – augs, kukainis, zivs, sēne, baktērija vai pat organisma sēklas.  Birku “invazīvs” parasti piešķir tām svešzemju sugām, kuras, nonākot jaunās dzīves vietās, var sākt

• strauji vairoties;
• agresīvi izplatīties;
• nomākt vietējās sugas un apdraudēt ekosistēmas;
• var nodarīt kaitējumu gan dabai, gan cilvēkiem.

Kā izplatās invazīvās sugas

Invazīvās sugas galvenokārt izplatās cilvēka darbības dēļ, bieži vien neapzināti. Mūsdienu pasaulē cilvēki spēj ļoti ātri apceļot pasauli un mēs varam ļoti ātri pārvietot preces no vienas pasaules malas uz citu. Bieži šajos ceļojumos mums līdzi dodas arī nelūgtas sugas. Kuģi balasta ūdenī var pārvadāt ūdens organismus. Kukaiņi var pārvietoties ar transportēšanas koka paletēm, augu, augļu un dārzeņu sūtījumiem. Augu sēklas var pielipt pie mūsu apaviem vai auto riepām. Tomēr lielāko daļu no invazīvajām sugām mēs esam ieveduši paši, nezinot un nenojaušot, ka ceļojuma piemiņa-eksotiskais augs vai mīlīgais mājdzīvnieks laika gaitā varētu pielāgoties jaunajiem dzīves apstākļiem,izkļūt savvaļā un sākt nekontrolēti izplatīties. Dažreiz par invazīvām sugām var kļūt tīši vai nejauši izlaisti dzīvnieki. Piemēram, jenotsuns, Amerikas signālvēzis, sarkanausu bruņurupucis.

Taču savu lomu spēlē arī klimata pārmaiņas. Vidējās gaisa temperatūras paaugstināšanās, nokrišņu daudzuma un intensitātes izmaiņas ļauj dažām dzīvo organismu sugām pārvietoties uz jaunām teritorijām.

Draudi vietējām sugām

Invazīvas sugas daudzējādā ziņā nodara kaitējumu vietējai florai un faunai. Draudi var būt gan tieši, gan pastarpināti.

Ja ekosistēmā nonāk jauna suga, tai var nebūt dabisku ienaidnieku vai regulējošo faktoru. Tad tā var ātri vairoties un pārņemt plašas teritorijas. Vietējiem savvaļas augiem vai dzīvniekiem nepieciešams pietiekami ilgs laiks, lai izveidotos aizsardzība pret iebrucēju. Tāpēc tie nespēj konkurēt ar strauji ienākušo sugu cīņā par pārtikas resursiem un dzīves platībām. Vēl viena nepatīkama lieta var būt slimību pārnēsāšana, kas apdraud vietējo augu vai dzīvnieku veselību un dzīvību.

Invazīvo sugu netiešie draudi var izpausties kā izmaiņas ekosistēmas barības tīklā, iznīcinot vai aizstājot vietējos barības vielu avotus. Invazīvas sugas var mainīt arī sugu līdzsvaru un ietekmēt ekosistēmu stāvokli. Piemēram, puķu sprigane mitrās upju un ezeru piekrastēs veido lielas un blīvas audzes, kur vairums vietējo augu iznīkst. Ar laiku šādās vietās aktivizējas krastu noskalošanās procesi, jo vairs nav to augu, kuri ar savām saknēm stabilizēja krastus. Mežos izveidojušās puķu sprigaņu audzes pārmāc jaunos kokus un palēnina meža atjaunošanos.