Vai meža nozare pakļauta pārmērīgiem ierobežojumiem dabas aizsardzības dēļ?

Mežs ir viena no Latvijas dabas bagātībām, kas ilgstoši nodrošinājusi mūsu ikdienas dzīves kvalitāti, ļaujot baudīt meža sniegtos materiālos un nemateriālos labumus. Diemžēl aizvien vairāk novērojami centieni gūt tieši materiālo labumu, mežu saredzot vien kā kokmateriālu ieguves vietu, kas būtiski apdraud bioloģisko daudzveidību un mazina ekosistēmu pakalpojumus, ko varam gūt no bioloģiski vērtīga meža. 

Dabas skaitīšanas laikā konstatēts, ka šobrīd bioloģiski vērtīgi ir tikai 10% no visiem mežiem, tie ir stipri sadrumstaloti un saglabājušies nelielās platībās vairs tikai nedaudzās lielajās īpaši aizsargājamās dabas teritorijās. No visas meža zemes tikai 0,6% ir izcilas kvalitātes mežu, bet lielāko daļu vairāk vai mazāk ir skārusi cilvēka ietekme, kas arvien pieaug. Katrā kailcirtē tiek zaudēta  dabas daudzveidības sala, kas uz daudziem gadiem atstāj ietekmi arī uz pārējo meža dzīvo organismu sabiedrību, augsni, mikroklimatu un meža dabisko spēju regulēt sarežģītus dabas procesus. Diemžēl pēdējo piecu gadu laikā kailcirtēs ir zaudēti jau ~5 000 ha veco, bioloģiski vērtīgo mežu.

Bioloģiski vērtīgs, sugām un struktūrām bagāts mežs veidojas vismaz 70 gadus – netraucēti, bez cilvēka iejaukšanās, tajā sastopami dažādu vecumu un dimensiju koki, tostarp lēni augoši un dobumaini, arī sausokņi un kritalas, kā arī atvērumi vainaga klājā.

Lai gan meža zemes Latvijā aizņem 49% no valsts teritorijas, vairāk nekā puse no tiem ir jaunāki par 60 gadiem. Lai palielinātu bioloģiski vērtīgu mežu īpatsvaru, mežiem jāļauj augt, turklāt saglabājot tiem raksturīgās pazīmes – dažādu vecumu un dimensiju kokus, sausokņus un kritalas, kā arī mozaīkveida audzes struktūru. Jo tieši vecie koki nodrošina meža vides nepārtrauktību un kalpo par mājvietu dažādām dzīvo organismu sugām – sēnēm, sūnām, ķērpjiem, kukaiņiem, gliemjiem, sīkiem zīdītājiem un putniem. 

Sadursme starp materiālajām vērtībām, ko aizstāv mežsaimniecības nozare, un nemateriālajām vērtībām, ko  aizstāv dabas aizsardzības nozare, rosinājusi daudz dažādas diskusijas, arī nepatiesus apgalvojumus par “it kā kritiskiem aprobežojumiem” meža nozarei un “zaļākās valsts” titula piedēvēšanu Latvijai, kas jau labu laiku neatbilst vairs patiesībai. 

Tālāk apkopoti trīs izplatītākie mīti un patiesība par aizsargājamajām mežu teritorijām.
 

Patiesība

Dabas aizsardzības instituācijas bieži saņem pārmetumus, ka stingrie mežsaimnieciskās darbības aprobežojumi ir nopietns šķērslis meža nozares attīstībai. Izskan apgalvojumi, ka Latvijā ir teju demoniski aizliegumi, kas skar neskaitāmus hektārus meža, kas burtiski ir izslēgti no ekonomiskās aprites. Taisnība, ka stingri mežsaimnieciskās darbības aprobežojumi noteikti 237 495 hektāros meža platību, bet kailcirtes aizliegums noteikts 210 301 hektāros. Ja uz šiem skaitļiem palūkojas ārpus konteksta, tiešām var šķist, ka Latvijas mežos nav, kur cirvim nokrist, jo visapkārt viss ir aizliegts. Tomēr konteksts ir, un tas ir būtisks. Ir svarīgi šos skaitļus salīdzināt ar kopējām meža platībām un tad izrādīsies, ka mežā vieta ir gan cirvim, gan aizsargājamajām teritorijām.

Fakti

Mežs Latvijā aizņem 3,1 milj. hektāru platību[1]. Stingri mežsaimnieciskās darbības aprobežojumi[2] noteikti 7,6% (237 495 ha) no kopējās meža platības Latvijā (sk. 1.attēlu). Kailcirtes aizliegums noteikts 6,7% (210 301 ha) no kopējās meža platības Latvijā. Pārējā meža platībā (85,7%) nav noteikti iepriekš norādītie mežsaimnieciskās darbības aprobežojumi[3].

Mežsaimnieciskās darbības aprobežojumi Latvijā (2024)
1. attēls. Mežsaimnieciskās darbības aprobežojumi Latvijā (2024).

[1] Šeit un turpmāk izmantoti dati no Valsts meža dienesta meža statistikas apkopojuma (22.04.2024.).

[2] Kategorijā  “stingri mežsaimnieciskās darbības aprobežojumi” ietverti meži, kuros noteikts pilnīgs mežsaimnieciskās darbības aizliegums vai galvenās cirtes aizliegums.

[3] Kategorijā “nav mežsaimnieciskās darbības aprobežojumi” ietverti meži, kuros nav noteikts mežsaimnieciskās darbības aizliegums, galvenās cirtes aizliegums vai kailcirtes aizliegums.

Patiesība 

Mežu teritoriju, kurās noteikti ierobežojumi izslēdz jebkādu saimniecisko darbību, ir ļoti neliela daļa no kopējā mežu apjoma, bet vēl mazāka šī daļa ir privātajos mežos. 

Fakti

Aptuveni puse no Latvijas meža platības ir privātpersonu īpašumā (1 537 787 ha). Stingri mežsaimnieciskās darbības aprobežojumi noteikti 2% (30 684 ha) no privāto meža platības Latvijā (sk. 2.attēlu). Kailcirtes aizliegums noteikts 6,2% (94 579 ha) no privāto meža platības Latvijā. Pārējā privāto mežu platībā (91,8%) nav noteikti iepriekš norādītie mežsaimnieciskās darbības aprobežojumi.
 

Mežsaimnieciskās darbības aprobežojumi privātajos mežos (2024)
2. attēls. Mežsaimnieciskās darbības aprobežojumi privātajos mežos (2024).

Patiesība

Aizsargājamās teritorijas netiek noteiktas ar cirkuli zīmējot apļus kartē, bet gan tikai tādās teritorijās, kuras ir patiešām nozīmīgas dabas daudzveidības un atsevišķu izmirstošu sugu saglabāšanai. Visas šīs teritorijas ir apzinātas un tikai pavisam neliela daļa pieder privātpersonām.

Fakts

Eiropas Savienības nozīmes meža biotopi[4] konstatēti 10% no kopējās meža platības Latvijā[5]

ES nozīmes meža biotopi Latvijas mežos (2024)
3. attēls. ES nozīmes meža biotopi Latvijas mežos (2024).

 

Eiropas Savienības nozīmes meža biotopi konstatēti vien 3% no privāto mežu platības Latvijā.

ES nozīmes meža biotopi privātajos mežos (2024)
4. attēls. ES nozīmes meža biotopi privātajos mežos (2024).

[4] ES nozīmes meža biotopu platībā ieskaitīts arī biotops 2180 Mežainas piejūras kāpas.

[5] Biotopu platība noteikta atbilstoši 18.04.2024. datiem DDPS “Ozols”.