Teritorija ir izvietojusies Viduslatvijas zemienē, Metsepoles līdzenumā, daļēji Salacas senlejā.
Dabas pieminekli veido divi vāji kāpjoši avoti Salacas upes kreisajā krastā. Avoti izvietojušies divu paralēlu gravu augšdaļā, un tālāk avotu ūdens pa strautiem šajās gravās noplūst uz Salacu.
Avotu strautu gultnes ir daļēji aizpildītas ar dzelzs savienojumu izgulsnējumiem. Faktiski avota izplūde nav koncentrēta vienā vietā, bet gan ir vairākas, apmēram 5 x 8 m plašā laukumā izkliedētas, atsevišķas izplūdes vietas. Arī otra, mazākā avota izplūdes vietas ir izkliedētas apmēram 5 x 5 m lielā laukumā.
Avoti izplūst no vidējā devona Burtnieku ūdens horizonta, cauri glacigēnajiem nogulumiem.
Ceļam tuvākais, nedaudz vairāk uz ziemeļiem izvietotais avots ir lielākais. Avotu ūdensdeve aptuveni novērtējot ir - lielākajam ap 5-8 L/sek, mazākajam ap 3-5 L/sek.
Abos avotos izplūst ar divvērtīgās dzelzs savienojumiem bagāti pazemes ūdeņi, kuriem, nonākot zemes virspusē, sākas dzelzs savienojumu oksidēšanās par Fe3+ savienojumiem, veidojot nogulsnes – okeru. Abos dzelzs avotos unikālais ir tieši ļoti biezās okera nogulsnes, kas ir piepildījušas avotu gravu un to biezums ir lielāks par 1,5 m. Novērojams nogulšņu veidošanās process.
Avotu ūdeņi ir maz mineralizēti, auksti saldūdeņi ar augstu dzelzs savienojumu saturu, pH 6,41, EVS 240 mkS/cm, temperatūra 7,9 o C, izšķīdušais skābeklis 0,00 mg/L, kopējais Fe saturs 2,79 mg/L.
Dabas objektam ainaviskās vērtības piešķir plašā dzelzs savienojumu izgulsnēšanās avotos, kā arī avotu izvietojums Salacas krasta nogāzes gravās.
Padomju laikos un, visticamāk, arī pirms 2. Pasaules kara, vietā, kur atrodas ēku drupas pie 2. avota strauta, ir notikusi okera ieguve avotos, kas tālāk izmantots krāsu pigmentu ražošanai. Krāsu zemju (okera) ražotne ir darbojusies vēl pagājušā gadsimta 70.-tajos gados.
Teritorija ir potenciāli nozīmīga dabas tūrisma vieta.
