Teritorija ir izvietojusies Piejūras zemienē, Vidzemes piekrastē, Rīgas līča krasta joslā.
Dabas pieminekli veido jūras erozijas stāvkrasts, kurā atsedzas vidējā devona Burtnieku svītas smilšakmeņi un mālainie nogulumi, kas sniedz iespēju iepazīt attiecīgo iežu uzbūvi un interpretēt to veidošanās apstākļus.
Jūras stāvkrasts ar devona smilšakmens atsegumiem ir unikāls ne tikai Latvijas, bet arī Baltijas valstu teritorijai kopumā. Atsegumu posmi ir ainaviski izcilākās vietas visā Latvijas piekrastē. Īpaši krāšņi atsegumi ir kādu laiku pēc lielākām vētrām, kamēr nav vēl aizbiruši un aizplūduši. Vētru laikā viļņu erozija izskalo nišas, alas un izveido smilšakmens kolonnas ne pārāk cieti cementētajos smilšakmeņos. Atsegumu joslas kopējais garums ir vairāk nekā 2,6 km. Tā nav pilnīgi vienlaidus, bet mijas ar posmiem, kur stāvkrastu klāj nobiras un apaugums.
Teritorijā krāšņākie atsegumi sastopami iecirknī starp Siliņiem un Zivtiņām, kur atsegumu augstums sasniedz 6 metrus. Lielāki atsegumi ir arī posmā starp Ķurmjragu un Ežurgām – aptuveni šā posma vidū, kur pludmalē atsevišķi no krasta kraujas atrodas smilšakmens izcilnis, kurš izveidojies kā erozijas paliksnis.
Teritorijā sastopamie smilšakmeņi veidojušies devona perioda Burtnieku laikposmā smiltīm kā nogulumiem uzkrājoties kanālos, migrējošu plūdmaiņu sēru un zemūdens grēdu veidā. Šo sēru virsu klāj mālainie ieži, kuri veidojušies migrējošo kanālu aizpildīšanās rezultātā. Šī interpretācija ir analoģiska tam, ko, attiecībā uz devona Amatas svītas nogulumiežiem, pielieto A. Pontena un P. Plinka-Bjorklunde.
Dabas pieminekli veido vidējā devona Živetas stāva Burtnieku svītas smilšakmeņu un mālainu aleirītu atsegumi. Dabīgajās klintīs pārstāvētas devona stratigrāfiskās vienības, Burtnieku svītas, dažāda lieluma atsegumi, kas sniedz iespēju iepazīt attiecīgo iežu uzbūvi un interpretēt to veidošanās apstākļus. Devona iežos konstatētas bruņuzivju fosīlijas. Atsevišķos posmos smilšakmeņus pārsedz kvartāra sistēmas augšējā pleistocēna glacigēnie nogulumi (akmeņaina mālsmilts – morēna) vai Baltijas Ledus ezera smilts un grants nogulumi, kā arī holocēna Litorīna (jūras smiltis ar grants un oļu starpkārtām).
Atsegumus pārsvarā veido slāņu mija starp smalkgraudainiem līdz vidēji rupjgraudainiem smilšakmeņiem, kas ir tipiski devona Burtnieku svītai, un mālaini aleirītiskiem nogulumiežiem, kas raksturīgi saguluma apstākļiem un tekstūrām.
Teritorijā aktīvi izpaužas mūsdienu ģeoloģiskie procesi - galvenokārt kā jūras krasta erozija, kas norisinās lielāku un mazāku vētru laikā. Stāvkrasta atkāpšanās, pateicoties izturīgajiem smilšakmeņiem, notiek salīdzinoši lēni – vidēji dažus centimetrus gadā. Starplaikos starp vētrām notiek eolo un viļņu procesu izraisīta smilts materiāla akumulācija pludmales joslā un krasta zemūdens nogāzē. Stāvkrastā pastāvīgi notiek sīki nobrukumi un nobiru veidošanās.
Dabas pieminekļa teritorijā atrodas Eiropas Savienības aizsargājamie biotopi: jūras stāvkrasti (1230), embrionālās kāpas (2110), ar lakstaugiem klātas pelēkās kāpas (2130*), mežainas piejūras kāpas (2180), staignāju meži (9080*) un veci vai dabiski boreālie meži (9010*), kā arī vairāki dabas pieminekļi – dižkoki – vecas un liela auguma priedes.
Teritorija ir nozīmīga tūrisma un rekreācijas vieta. Klintis atrodas pie jūras krasta, un visa posma garumā paveras ainaviski skati uz atsegumu joslu. Kāpas, kas veidojušās uz krasta nogāzes, kontrastē ar sarkanīgajām smilšakmens klintīm un Vidzemes akmeņaino jūrmalu, kas izceļ klinšu savdabīgās formas. Atseguma joslā novērojamas klinšu krāsu izmaiņas – no gaiši brūnām līdz sārtām.
Atsegumu posmi ir ainaviski izcilākās vietas visā Latvijas piekrastē. Īpaši krāšņi atsegumi saglabājas neilgu laiku pēc lielākām vētrām, kamēr nav vēl aizbiruši un aizplūduši.
