Teritorija ir izvietojusies Rietumkurzemes augstienes Embūtes pauguraines un Pieventas zemienes pārejas joslā, Dzeldas senlejas nogāzē, upītes kreisajā pamatkrastā.
Dabas pieminekli veido Dzeldas senlejas posms ar trim lielākiem atsegumiem upes kreisajā pamatkrastā un to augstums ir līdz 25 m. Atsegumus veido vidējās juras Kelovejas stāva Papiles svītas smiltis ar melnu un pelēku kaolinīta mālu, kā arī tumšu brūnogļu ieslēgumiem. Zoslēnu atsegumu joslas kopgarums ir 225 m, bet trīs šeit esošie individuālie atsegumi ir 15-20 m gari (katrs). Atsegtās juras slāņkopas maksimālais biezums ir 13-15 m.
No upes augšteces puses pirmajā atsegumā Papiles svītas smilšainie nogulumi ir atsegti sienas augšējā daļā un tās sānos, bet atseguma vidusdaļu klāj noslīdeņa ķermenis. Sākot no 5 m virs ūdens līmeņa un līdz 13 m augstumam virs upes līmeņa, atsedzas slīpslāņotas kvarca smiltis (slīpslāņoto sēriju biezums ir mainīgs – no 0,03 līdz 0,4 m), ar brūnogļu un pelēku līdz melnu mālu saveltņiem, kārtiņām kā arī ogļainā un mālainā materiāla piejaukumu.
Otrajā atsegumā aptuveni 5 m platumā sienas augšējā daļā atsedzas vidējās juras Papiles svītas smilšainie nogulumi. Griezuma dokumentācija ir iespējama, sākot ar 8 m atzīmi virs upes līmeņa un līdz 14-15 m augstumam. Nogulumu sastāvs un uzbūve ir līdzīga 1. atsegumā vērojamajiem.
Zoslēnu rags, trešais atsegums, ir vislabāk pazīstamais juras smilšu atsegums, kas atrodas Dzeldas un Šķerveļa savienotās ielejas ziemeļu nogāzes izvirzījumā uz dienvidiem („Zoslēnu ragā”). Ģeoloģiskais griezums šajā atsegumā ir dokumentēts vairākkārt, bet pēdējo reizi to veicis autoru kolektīvs 2012. gada rudenī. Šī pētījuma ietvaros, sākot ar 1 m virs Dzeldas līmeņa līdz pat 13,5 m augstumam no tā (kopējā biezumā 12,5 m) vidējās juras Papiles svītā ir nodalītas 5 slāņkopas, pārsvarā smalka un vidēja rupjuma smilts ar slīpslāņojumu un cita veida aluviālas izcelsmes tekstūrām, ar māla un brūnogļu saveltņu starpkārtām un ieslēgumiem.
Kopumā Zoslēnu atsegumos sastopamie juras Papiles svītas smilšainie nogulumi tiek interpretēti kā meandrējošu upju veidojumi. Tos pārstāv upes gultnes fācija - aluviālu migrējošu zemūdens grēdu un sēru veidojumi, un palienes fācija – smalkākie nogulumi. Atsevišķos gadījumos ir atzīmēta plūdmaiņu procesu ietekme, kas liecina par deltu vai estuāru apstākļu epizodisku izveidošanos.
Dabas pieminekļa teritorijā atrodas Eiropas Savienības aizsargājamie biotopi: upju straujteces un dabiski upju posmi (3260), smilšakmens atsegumi (8220), lakstaugiem bagāti egļu meži (9050), nogāžu un gravu meži (9180*).
