Teritorija ir izvietojusies Daugavas kreisajā pamatkrastā, senlejas nogāzes malā, Daugavas (Lejasdaugavas) un Lauces senleju sazarojumā, Viduslatvijas zemienes austrumu malā.
Dabas pieminekļa nozīmīgākā daļa, pats Staburags, šobrīd atrodas zem Pļaviņu ūdenskrātuves ūdens. Tas ir ar senlejas nogāzi savienots, šaurs, ap 18 metrus augsts avotu kaļķakmens kupols. Senlejas nogāzes augšmalā atsedzas augšdevona Daugavas svītas dolomītu slāņi. Atsegumu augstums virs ūdenslīmeņa šobrīd ir līdz 2 m. Augstākā atseguma daļa atrodas dabas pieminekļa vidū, blakus betonētām noejas kāpnēm.
Daugavas senleju ietverošie dolomīta atsegumi ir veidojušies leduslaikmeta noslēgumā, ledāja kušanas ūdeņiem iegraužoties zem ledāja vāka esošajos iežos. Domājams, ka senleja neizveidojās viena apledojuma rezultātā, bet sāka veidoties jau senāku apledojumu gaitā, pirms vairākiem simtiem tūkstošu gadu. Zināma loma atsegumu regulārā atjaunošanā, pirms ūdenskrātuves izveides, bija Daugavas upes erozijai. Pats Staburags ir veidojies no cieta avotu ūdens izgulsnējoties kalcija karbonāta materiālam - avotu kaļķakmenim, jeb šūnakmenim.
Dabas piemineklim bez ģeoloģiskā nozīmīguma ir ļoti liela simboliska un mitoloģiska nozīme – kā izcilam Latvijas dabas simbolam, vietai, kas apvīta teikām un kura minēta mītiskajam varonim Lāčplēsim veltītos literāros darbos, dabas veidojumam, kura zaudējums appludināšanas rezultātā tiek asociēts ar tautas brīvības zaudējumu 20. gs. vidū.
Nozīmīgais dabas veidojumu komplekss šobrīd ir appludināts, tomēr saglabājies, un nākotnē, kad ūdenskrātuve tiks likvidēta, varēs atjaunoties.
