Teritorija ir izvietojusies Augšdaugavas pazeminājumā, Daugavas senlejā, upes Rozališķu lokā, labajā krastā.
Dabas piemineklis ietver daļu no stipri saposmotas Daugavas labā pamatkrasta nogāzes Rozališku lokā. Reljefa saposmojumu pamatā nosaka lielais gravu daudzums, t.sk. arī karengravas, kuras morfoloģiski ir vislabāk izteiktas tieši šajā Daugavas senielejas lokā.
Rozališķu loka virsotnē, starp Vasargeliškiem un Ļesovščiznu, ielejas labā pamatkrasta nogāzē izveidojušās vairāk nekā 30 erozijas formas. Lielākajām erozijas formām, saskaņā ar novadpētnieku sniegtajām ziņām, ir savi toponīmi: Koņuša grāvis, Bondara grāvis (arī Bondaru grāvis), Zelmas grāvis, Turčin rov (arī Gorelaja kanava, Gņiloj ručej), Ivaņihin rov (arī Počtovij rov, Kamennij rov). Erozijas formu vidū dabas pieminekļa teritorijā īpaši jāizceļ karengravas. Terminu „karengrava” pirmais lietoja G. Eberhards. Tās Latvijā izvietotas un izcelsmes ziņā saistītas, galvenokārt, ar dziļu upju ieleju pamatkrastu vai jūras stāvkrastu nogāzēm. Morfoloģiski tās ir līdzīgas tipiskām gravām, bet tās ir atmirušās gravas, vecgravas, taču bez reliktajiem izneses konusiem un arī lejteces daļas, kas ir noskalota erozijas gaitā.
Dabas pieminekļa teritorijā esošās karengravas ir labi izteikti, pret Daugavu atvērti silesveida pazeminājumi ar noapaļotām krotēm, lēzenām nogāzēm un ievalku, kura, nesasniedzot upi, izbeidzas ielejas pirmajā vai otrajā virspalu terasē, augstu virs tagadējā lokālās erozijas bāzes līmeņa. Šāda veida gravām raksturīgi ļoti lēzeni U-veida šķērsprofili gan to virsotnes, gan lejteces daļās.
Karengravas veidojušās lineārās erozijas un Daugavas ielejas attīstības mijiedarbības rezultātā. Tās atspoguļo ilgstošas gravu attīstības un Daugavas ielejas veidošanās procesu. Tās sākušas veidoties kā tipiskas gravas laikā, kad palienes līmenis bija augstāks un atbilda mūsdienu otrās virspalu terases virsmas līmenim. Kad Daugavas gultne iegrauzās dziļumā, bijusī paliene, uz kuras virsmas tajā laikā atradās gravu reliktie izneses konusi, pārveidojās par virspalu terasi. Gravas līdz tam jau bija izgājušas pilnu attīstības ciklu, t.i. sasniegušas vecgravas stadiju un tajās, pēc erozijas bāzes pazemināšanās, neatjaunojās erozijas procesi. Daugavas turpmākās sānu erozijas un meandrēšanas gaitā, vecgravu lejteces daļas, kopā ar virspalu terases fragmentiem, tika noskalotas un izveidojās karengravas. C14 datējumi apraktās koksnes paraugam no dabas piemineklim blakus esošas gravas parāda, ka tās vecums un attiecīgi vecgravas gultnes aizpildīšanās vecums ir apmēram 2000 kalendārie gadi.
Proluviālo nogulumu maksimālais biezums karengravās svārstās vidēji ap 1,5 m. Pretējā, t.i. kreisajā krastā palienē atsedzas augšdevona Gaujas svītas D3gj smilšakmeņi un aleirolīti.
Dabas pieminekļa teritorijā, Rozališķu lokā pēc nepārdomātas meliorācijas ūdeņu ievadīšanas atsevišķās vecgravās, atjaunojoties dziļumerozijas procesiem, tikuši atsegti gruntsūdeņu horizonti, tāpēc pazemes ūdeņi, nonākdami šo gravu gultnēs, izveidojuši pastāvīgas ūdensteces – strautus. Šāda veida lineārās erozijas formu apzīmēšanai būtu ieteicams lietot K. Ramana ieteikto terminu „gravieleja”.
Lielākā daļa karengravu nav apmežotas un tās ir dotā upes ielejas posma būtisks ainavas elements. Šīs ir morfoloģiski vislabāk izteiktās karengravas visā Daugavas tecējuma posmā no Baltkrievijas robežas līdz Daugavpilij.
Paleoģeogrāfiski nozīmīgs objekts, kurš atspoguļo gravu erozijas un Daugavas ielejas attīstības mijiedarbības rezultātā izveidojušos reljefa formu kompleksu.
Dabas pieminekļa teritorijā atrodas Eiropas Savienības aizsargājamie biotopi: palieņu zālāji (6450), mēreni mitras pļavas (6510), sausi zālāji kaļķainās augsnēs (6210), Smiltāju zālāji (6120*).
Ceļojot pa Daugavu „Sandarišku karengravas” ir kā pievilcīga, ainaviski interesanta ģeovieta. No pamatkrasta paveras izcilas ainavas uz Daugavas senleju Rozališku lokā. Tiešā dabas pieminekļa tuvumā, Vasargeliškos ir uzbūvēts skatu tornis.
