Teritorija ir izvietojusies Gaujavas zemienē, Vējupītes senlejas nogāzē un sāngravā, upītes kreisajā krastā.
Dabas pieminekli veido Vējupītes senlejas pamatkrasta nogāze, kurā atsedzas vidusdevona Živetas stāva Gaujas svītas smilšakmens atsegumi. Pētera ala, kā arī citas mazākas alas veida plaisas un nišas, ir izvietojušās atsegumā, kura augstums ir 6 - 12 m, garums ap 60 m. Ala ir 6,3 m gara (zem smilšakmens griestiem tikai 4 m), līdz 6,4 m augsta un līdz 2,3 m plata.
Ievērojama ala ar ļoti lielu kultūrvēsturisko vērtību. No alas paveras plašs skats uz Vējupītes ieleju un klinti. Alai ir savdabīga forma, ieeja ir plaša un ļoti augsta, bet pati ala nav dziļa, tāpēc alas apskatei nav nepieciešams mākslīgais apgaismojums. Alā vienlaikus var atrasties vairāki cilvēki.
Ala ir savdabīgs eksotektonikas un pazemes erozijas veidojums. Tā atrodas vairāku lielu plaisu krustpunktā. Plaisas, vismaz daļa no tām, veidojušās kā nogāzei paralēlas atplīsuma plaisas gravitācijas ietekmē.
Atsegumi ir raksturīgi vidusdevona Živetas stāva Gaujas svītai. Tos veido sīkgraudains slīpslāņots un horizontāli slāņots, sarkans smilšakmens ar māla un fosīliju ieslēgumiem. Alā smilšakmenī novērojamas krāsainas mineralizētu savienojumu migrācijas joslas un iezis ir plaisains.
Šā brīža procesi dabas pieminekļa teritorijā izpaužas, galvenokārt, kā nogāžu procesi - klints dabīga attīrīšanās no kokiem un augsnes, kas to klājusi. Alā un blakus esošajās klintīs materiāls ir stabils, strauja erozija nav vērojama, bieži novērojams stiprs apaugums. Dažviet redzams, ka kādreiz atsegto virsmu un klinti klāj irdenie ieži un nobiras, zem tiem slēpjas daudzi vēsturiski iegravējumi klintī.
Teritorijā atrodas ES aizsargājami biotopi: veci vai dabiski boreāli meži (9010*), netraucētas alas (8310), nogāžu un gravu meži (9180*), upju straujteces un dabiski upju posmi (3260). Viena no nedaudzām alu spulgsūnas atradnēm. Klintīm ievērojams apaugums, tai skaitā ar sīkpapardēm un saldsaknītēm.
Pētera ala ir uzskatāma par senu kulta vietu (E.Kurtza 1924, J.Urtāns 1977). Petroglifu zīmes, augstu alas sienās, 1997.gadā atklājis vēsturnieks Andris Grīnbergs. Kopumā, alā ir saglabājušās ne mazāk kā 42 dažādas petroglifu zīmes. Klints un alas sienās konstatēti arī atsevišķi, senāki, ar gadu skaitļiem datēti iegravējumi jau kopš 18.gadsimta.
Pētera ala ir plaši un bieži aprakstīta dažādā literatūrā jau kopš 19.gadsimta nogales. Bieži alas apraksti bagātināti ar dažādām teikām par šo vietu. Piemēram, aprakstā (Vīstucis J. 1897.g. “Vidzemes Šveicija, Sigulda, Turaida,…” Rīga) teikts, ka tā atrodas Vēja gravā un skaidrots, kā radies alas nosaukums: “no sieviņas, kas kara laikā, no ienaidniekiem bēgdama, te dēliņu dzemdējuse un tūliņ to pati nokristīdama, par Pēteri nosaukuse”.
