Teritorija ir izvietojusies Rietumkurzemes augstienē, Embūtes paugurainē, Lētīžas kreisajā krastā.
Ģeoloģiskais dabas piemineklis izveidots, lai saglabātu Ogļu kalna atsegumu, kas ir zināms arī ar nosaukumu Dēseles Lejnieki. Atsegums zināms jau kopš I Pasaules kara, kad šajā reģionā tika pētītas brūnogles. Atsegumā atrodamā kūdra, iespējams, tikusi izmantota kā kurināmais. No tā, ka Lētīžas stāvajā pamatkrastā atrodama kūdra, kas atgādina brūnogles, arī cēlies nosaukums – Ogļu kalns.
Veicot lauka apsekošanu, konstatēts, ka mūsdienās Lētīžas kreisais krasts ir stipri aizaudzis ar zālaugiem, krūmiem un kokiem un senās atsegumu vietas ir nosakāmas tikai aptuveni. Tikai vienā vietā iespējams atrast atseguma vietu, par ko liecina mākslīgi pārveidota pamatkrasta krote ar ielokveida padziļinājumu.
Pētnieks Z. Lancmanis bija pirmais, kas izteica apgalvojumu, par to, ka atsegumā atrastie organiskie nogulumi ir uzkrājušies starpleduslaikmetā. Lētīžas kreisajā krastā, netālu no Dēseles Lejniekiem, atrodas kvartāra nogulumu sagulums ar ir sarežģītu struktūru. Gadu laikā nogulumiem, pielietojot dažādas metodes, ir veiktas daudzas analīzes. Veikta ir sporu – putekšņu un karpoloģiskā analīze, kā arī litoloģiskā izpēte. Nogulumu izpēte veikta vairākos atsegumos un urbumos, kuri vairums izvietoti pašreizējā dabas pieminekļa teritorijā.
Ogļu kalna atsegumā, veicot augu makroatlieku pētījumus, kopumā ir atrastas 17 dažādas augu dzimtas. Vairums augu makroatlieku atrasts aleirīta nogulumos, virs arktiskā kompleksa un sapropeļa slāņa pamatnē. Atradnē dominē ezera augi, daudz sastopami pameldra (Eleocharis) riekstiņi un sešas glīvene (Potamogetonaceae) - sugas. Pārsvarā, augu makroatliekas ir deformētas un saspiestas, tādēļ daudzas atliekas nav nosakāmas līdz sugai. Sapropelis ir ciets, un augu makroatliekas tajā nav sastopamas, tomēr sporu – putekšņu analīzes dati parāda, ka sapropelis atbilst Pulvernieku starpleduslaikmeta P2 un P3 reģionālajām putekšņu zonām. Slāņos, kas pārklāj gitiju, ir maz ūdensaugu atlieku un ir sliktāka fosilizācijas pakāpe.
Krasā pretrunā ar sporu-putekšņu analīžu datējumiem, kas norāda uz organikas slāņu Pulvernieku starpleduslaikmeta (vidējā pleistocēna) vecumu, kas ir 200-300 tūkstoši gadu, ir vēsturiskie augu makroatlieku vecuma datējumi ar radioaktīvā oglekļa metodi, kas uzrāda vecumu aptuveni 34 000 (Mo-317) un 55 000 (TA-199) C14 gadus (augšējā pleistocēna vecums). Ņemot vērā datēšanas metožu attīstību, būtu jāievāc jauni kūdras paraugi un vēlreiz jāveic kūdras vecuma noskaidrošana ar radioaktīvā oglekļa datēšanas metodi.
Mūsdienu ģeoloģiskie procesi varētu izpausties kā Lētīžas labā pamatkrasta nogāzes noskalošana lielās lietusgāzēs un iespējamā noslīdeņu veidošanās.
Teritorija daļēji pārklājas ar mikroliegumu, kas ir izveidots nogāžu meža biotopa (9180*) un auga - mieturu mugurenes (Polygonatum verticillatum) sugas saglabāšanai. Dabas pieminekļa teritorijā atrodas Eiropas Savienības aizsargājami biotopi: veci vai dabiski boreāli meži (9010*) un lakstaugiem bagāti egļu meži (9050).
Teritorija ir nozīmīga no Latvijas ģeoloģiskās izpētes vēstures viedokļa - kā viena no vietām, kuras 20. gs. veiktie pētījumi ir veidojuši šābrīža Latvijas ģeoloģiskās attīstības vēstures un ģeoloģiskās uzbūves kopainu.
