Teritorija ir izvietojusies Ziemeļvidzemes zemienes Burtnieka līdzenuma dienvidu daļā, Gaujas senlejā, upes kreisajā pamatkrastā.
Dabas pieminekli veido augstas un stāvas devona Gaujas svītas smilšakmeņu klintis ar alām, nišām un avotiem Gaujas kreisajā pamatkrastā, stāvā senlejas nogāzē, pārsvarā 300-750 attālumā no Gaujas. Klintis vairākās vietās šķērso lielas gravas. Kraujas pakājei pieslēdzas Gaujas paliene ar vecupēm.
Atsegumos pārstāvēti vidējā devona Živetas stāva Gaujas svītas smilšakmeņu atsegumi. Atsegumi atbilst pārejas zonai starp Gaujas un Sietiņu svītas izplatības rajoniem, taču samērā augstā dzelzs savienojumu satura dēļ ieži ir tuvāki Gaujas svītas veidojumiem.
Devona Gaujas svītas smilšakmeņiem ir raksturīgs muldveida slīpslāņojums (zemūdens grēdas), biezas slīpslāņotas sērijas (sēres), kā arī erozijas virsmas ar kvarca oļiem un māla saveltņiem uz tām. Gaujas svītas smilšainie nogulumi ir veidojušies seklā baseinā, spēcīgu ūdens straumju ietekmē. Smilts uzkrājusies pa kanāliem migrējošās zemūdens grēdās, taču attīstījušās arī piegultnes sēres vai vidussēres. Sedimentācijas baseins tolaik, domājams, bijusi plūdmaiņu ietekmēta delta.
Līču-Laņģu klintis nosacīti var iedalīt divās daļās – ziemeļu gala, Līču klinšu, kopējais garums ir 530 m, bet dienvidu posma, Laņģu klinšu, kopgarums ir 540 m. 140 m uz dienvidiem no Laņģu klintīm seko nelieli atsegumi un spēcīgi avoti (to joslas kopgarums ir 40 m), kas arī ir iekļauti dabas pieminekļa teritorijā.
Atsegumu augstums ir ļoti dažāds; maksimāli tas sasniedz 20-25 m.
Līču-Laņģu klinšu pakāje ir bagāta ar avotiem; vismaz pieci no tiem ir ar debitu virs 2 L/sek, bet Krāčavotam klinšu dienvidu galā debits varētu būt pat 10 L/sek. Atzīmējami vairāki izcili dzelzsavoti.
Klintīs ir septiņas alas un vairākas nišas. Izteikti lielākā ir Lielā Laņģu ala ar avotu, kuras eju kopgarums pārsniedz 48 m (7)). Nesenā pagātnē ir sabrukusi Krāčavota ala klinšu dienvidu galā.
Teritorija īpaši ievērojama ar to, ka šeit atrodas vienas no lielākajām smilšakmeņu klintīm Latvijā, interesantas un daudzveidīgas Gaujas svītas smilšakmeņu tekstūras, kas ļauj interpretēt to veidošanās apstākļus; aktīva pazemes ūdeņu izplūde - ļoti daudz avotu, t. sk. izcili dzelzsavoti, salīdzinoši izteikti pazemes erozijas procesi; vairākas lielas alas un nišas.
Ēnainās, majestātiskās klintis ir paslēpušās mežainā apvidū Gaujas kreisajā pamatkrastā, lielākoties lielā attālumā no Gaujas. Stāvā, vertikālā dzeltenīgo smilšakmeņu siena, to pakājē izplūstošie avoti, bieži no tiem izgulsnētās rūsganās dzelzs savienojumu nogulsnes, lielās gravas un to iznesu konusi, alas un nišas rada savdabīgu, citur Latvijā nenovērojamu ainavu.
Dabas pieminekļa teritorijā aktīvi izpaužas mūsdienu ģeoloģiskie procesi – gravu erozija, noslīdeņu procesi, bet sevišķi ir atzīmējama avotu ģeoloģiskā darbība un pazemes erozija.
Dabas pieminekļa teritorijā atrodas Eiropas Savienības aizsargājamie biotopi: ar minerālvielām bagāti avoti un avoksnāji (7160); smilšakmens pamatiežu atsegumi (8220).
Kultūrvēsturiski vērtīgi ir senie iegravējumi klintīs, kas datējami sākot ar 1841. gadu.
