Teritorija ir izvietojusies Gaujavas zemienē, Gaujas senlejas nogāzē, upes labajā krastā.
Dabas pieminekli veido vidējā devona Gaujas svītas smilšakmeņu atsegumi Gaujas labajā pamatkrastā – gan pie upes, gan palienes joslas aizmugures daļā. Pārsvarā atsegumi ir fragmentāri, daļēji aizauguši un tos šķērso dažas gravas.
Launagiezis, kopā ar citiem smilšakmeņu atsegumiem Gaujas krastos, posmā Cēsis-Sigulda ir vidējā devona Živetas stāva Gaujas svītas stratotips. Launagieža atsegumā ir atrastas zivju un bezžoklaiņu fosīlijas. Teritorijas rietumu daļā, pamatkrasta nogāzē un laukā augšpus senlejas nogāzes krotes ir vērojami pazemes erozijas procesi smilšakmeņos, kuru rezultātā ir veidojušās un turpina veidoties alas un kritenes. Launagieža atsegumu joslas kopējais garums ir 420 m, taču tajā ir vairāki pārtraukumi. Atsegumu augstums ir ļoti dažāds: pārsvarā 2-6 m, bet atsegumu joslas centrālajā vietā ap 15 m.
Atsegumā ir divas alas. Garākās alas kopgarums, ieskaitot nesen iegruvušu kriteni tās vidusdaļā, ir 25 m. Kriteņu platums ir dažāds – no aptuveni 5 līdz aptuveni 15 m. Fiksētās kritenes platums ir 10 m.
Konglomerātā, klinšu pakājē ir atzīmētas izcilas, lielas fosfātu konkrēcijas.
Atsegumam ir liela paleontoloģiskā un vēsturiskā nozīme: 1) Valters Gross šeit ievācis lielu daļu savas aprakstītās un noteiktās devona mugurkaulnieku kolekcijas; 2) novadpētnieks Teodors Kamšs Launagiezī ieguvis lielu pārkramotas fosīlijas gabalu, kuras šobrīd interpretē kā senās sēnes Prototaxites.
No lielākās alas izplūst spēcīgs avots, kas izveidojis alu un kritenes, taču tā debits nav noteikts. Šajā vietā no Gaujas līdz laukam virs Launagieža, domājams, ir liela pazemes erozijas veidojumu sistēma. Daļu no tās var izsekot no Gaujas līdz kritenei. No tagadējās kritenes ala ietiecas pamatkrasta iežos 10 grādu azimutā. Tā turpinās vairākus metrus, līdz vietai, kur to ir aizsprostojis nesens nogruvums. Alas garenass virziena, turpinājumā laukā virs Gūdu klintīm ir divas svaigas kritenes, pēdējā no kurām ir izveidojusies 2015. gadā. Iespējams, ala ir sniegusies līdz pat tām, bet veidojoties kritenēm, aizbrukusi.
Pašas klintis ir samērā aizaugušas un nav ainaviski ļoti izteiksmīgas. Toties no klinšu augšas, teritorijas vidusdaļā, paveras krāšņs skats uz Gauju un senleju. Pazemes erozijas procesi turpina mainīt Launagieža rietumu daļas veidolu.
Devona Gaujas svītas smilšakmeņiem teritorijā pārsvarā ir raksturīga muldveida slīpslāņojuma tekstūras, kur smilts ir uzkrājusies pa kanāliem migrējošās zemūdens grēdās. Galvenajā atsegumu joslas smilšakmeņos ir biezas, (30-70 cm) slīpslāņotas sērijas. Retos gadījumos uz slīpajiem slānīšiem ir vizlainas vai mālaini vizlainas kārtiņas. Tās ir plūdmaiņu procesu pazīmes, kas liecina par paisuma un bēguma ritmisko norisi - plūsmas ātruma un izgulsnētā materiāla granulometriskā sastāva regulārām izmaiņām.
Alā un kritenes sienās ir rupjgraudaini līdz granšaini smilšakmeņi, un tajos ir daudz māla saveltņu, vietām ir kvarca oļi un zivju atliekas. Tie ir veidojušies ļoti ātrās straumēs. Sedimentācijas baseins Gaujas laikposmā, domājams, bijusi plūdmaiņu ietekmēta delta.
Launagieža teritorijā atrodas Eiropas Savienības aizsargājamie biotopi: smilšakmens atsegumi (8220), netraucētas alas (8310), veci vai dabiski boreāli meži (9010*).
Teritorija ir ļoti piemērota ģeoloģijas izglītības mērķiem – lai demonstrētu mūsdienu ģeoloģiskos procesus.
Launagiezim var labi piekļūt no Gaujas, braucot ar laivu. Objekts ir pieejams arī no augšas, no tuvējo māju puses.
Tā kā lielāko daļu atsegumu neskar Gaujas sānu erozija, Launagiezis ir pakļauts turpmākai aizaugšanai. Aktīvi pazemes erozijas procesi norisinās Launagieža rietumu daļā, kur mūsdienu ģeoloģiskie veidojumi ir labā stāvoklī.
