Teritorija ir izvietojusies Gaujavas zemienē, blakus Gaujas senlejai, Vējupītes senlejas nogāzē un sāngravā, upītes kreisajā krastā.
Dabas pieminekli veido Vējupītes senlejas nogāze ar sāngravām, kur atsedzas vidusdevona Živetas stāva Gaujas svītas smilšakmens atsegumi. Teritorijas nozīmīgākā daļa ir pati Kraukļu aiza - divas augstas vertikālas ieloka veida klintis, kas ietver horizontālu, cieši nomīdītu skatu laukumu. Klintī, aizas sienā ir seklā, bet ainaviski izteiksmīgā Kraukļu ala, kā arī citas mazākas iedobes un sīkas nišas.
Atsegums ar alu ir aptuveni 10 m augsts, aizas pretējā (kreisā) nogāzē – līdz 7 m augsts. Ala ir 5,3 m gara, līdz 2,8 m plata un vidēji 1,6 m augsta. Alas platība 6,5 kvadrātmetri, ieejas izmēri: 2,8 m augsta un līdz 2,6 m plata. Ala ir kā plaisveida eja, bez sānu atzarojumiem, kas veidojusies iežu plaisā vai to krustojumā. Ala ir pazemes erozijas veidojums, bet tagad tajā avota nav, un ala ir sausa.
Caur aizu tek tērce, kas šķeļ aizas apskatei ērto, nomīdīto laukumu un tajā posmiem veidojas mazaktīva grava, kas, iespējams, aktivizējas sniega kušanas vai lietusgāžu laikā.
Atsegumos atsedzas raksturīgi vidusdevona Živetas stāva Gaujas svītas smilšakmeņi. Smilšakmens ir slīpslāņots un horizontāli slāņots, cieti un vidēji cieti cementēts, sarkans, pārsvarā sīkgraudains ar māla un fosiliju ieslēgumiem un plaisains.
Bez 2 galvenajām aizas sienām, netālu ir vēl divi, dažus metrus augsti smilšakmens atsegumi. Zem pieejas kāpnēm atrodas smilšakmens bluķis, kas atlūzis no klints 21. gs. pirmajos gados.
Šā brīža procesi dabas pieminekļa teritorijā izpaužas kā strauji erozijas procesi, galvenokārt, alā, kā arī sienā virs alas, kur ir lielākais svaigas, neapaugušas sienas laukums.
Šaurā, dabīgā Kraukļu aiza ar stāvām sienām un ierobežotām iespējām tajā iekļūt un izkļūt, ir ļoti ainaviska un bieži aprakstīta ceļvežos, un ir tūristu un dabas fotogrāfu iecienīta jau kopš 20.gadsimta sākuma. Smilšakmens sienās ap alu ir ļoti daudz izteiksmīgu, lielu, māksliniecisku un kaligrāfisku 19. un 20. gs. sākuma laika iegravējumu.
Aiza saistās ar vēsturiskiem nostāstiem. Viena versija vēstī, ka no kraujas dzimtļauži nometa ļoti ļaunu un nežēlīgu vagaru, kuru vēlāk muižas kalpi atraduši pēc kraukļu ķērcieniem. No šī nostāsta arī ala ieguvusi savu nosaukumu. Pēc cita nostāsta - Siguldas muižas vagars klaušu laikos, sava taisnīguma dēļ, bijis ļaužu ļoti iecienīts, tāpēc muižas kungs licis to nogalināt, nosviežot no augstās klints. Gaitnieki vēlāk savu vagaru atraduši pēc kraukļu bara ķērkšanas.
Pēdējo 40 gadu laikā novērojams, ka 20. gs. sākuma uzraksti uz aizas sienām 20. gs. 70-tajos gados vēl bija labi redzami gan vizuāli, gan tā laika fotogrāfijās. 90-tajos gados, dažu gadu laikā šīs sienas pārklājās ar melnu un zaļu sūnu apaugumu, kas maskē un, iespējams, arī iznīcina ieskrāpējumus. Klintīs ir arī šāvienu ložu pēdas. Daļa seno ierakstu sienu apakšdaļā ir irdenu iežu apsegti.
Teritorijā atrodas ES aizsargājami biotopi: smilšakmens atsegumi (8220), netraucētas alas (8310), nogāžu un gravu meži (9180*), novēroti ziemojoši sikspārņi.
