Teritorija ir izvietojusies Viduslatvijas zemienē, Tīreļa līdzenumā un ir daļa no kāpu grēdas, kas novietojusies virs Litorīnas jūras krasta kāples.
Dabas pieminekli veido garš un augsts Litorīnas laika kāpu valnis, tas ir mazliet sirpjveidīgi izliekts ar ieliekumu pret Ķemeru lielo tīreli. Aizsargājamās kāpu rindas posma garums ir 3 km, platums 250 - 300 m, relatīvais augstums 18 - 20 m - no austrumu piekājes lielāks, no rietumu piekājes mazāks. Augstākā virsotne dabas pieminekļa centrā paceļas līdz 29,1 m v.j.l.
Domājams, ka Litorīnas laika jūras krasts bija aizsākums vēlākai eolai akumulācijai un kāpas attīstībai. Reljefa forma ir nozīmīgs kvartāra reljefa formu piemērs - ar konkrētu Baltijas jūras attīstības stadiju, Litorīnas jūras laiku, saistāms eolais veidojums, kas sākotnēji formējies kā jūras krastu kāpu valnis. Krāču kalni ir neliels fragments no kāpu joslas, kas stiepjas apmēram 30 km kopgarumā no Batariem dienvidos līdz Čaukciemam ziemeļos. Krāču kalni atrodas minētajai joslai gandrīz vidū. Šai vietā senā Litorīnas jūra un tās krasta līnija (t.s. Lita stadija) atradās uz austrumiem no kāpas.
Krāču kalnus veido eolie (vēja) nogulumi – smalka un vidēja rupjuma smilts. Gar krasta līniju uzkrājās vēju nestā smilts gan no pludmales, gan iekšzemes. Teritorijā ir plāna kvartāra nogulumu sega – tie ir 3-5 m, bet zem kāpām biezums ir atbilstoši reljefa formas augstumam.
Zemkvartāra virsmā pārstāvēti augšējā devona Franas stāva Salaspils svītas nogulumieži.
No augstākajiem kāpu vaļņa punktiem paveras krāšņi skati uz Lilijas ezeru un Lielo Ķemeru tīreli.
Dabas pieminekli garenvirzienā šķērso šoseja P101. Krāču kalni ir ievērojami sapostīti I pasaules karā - gandrīz visas kalna nogāzes izvago seno ierakumu grāvīši un bedres. Ziemeļu daļā, nogāzēs atrodas veci karjeri, kur ir tikusi iegūta kāpu smilts, kas nu aizbiruši.
Augstākajā Krāču kalnu virsotnē atrodas piemineklis, kas veltīts 90 latviešu strēlniekiem, kas krituši 1917. gada kaujās
