Teritorija ir izvietojusies Vidusgaujas zemienē, Trapenes līdzenumā.
Dabas piemineklis ir izveidots, lai saglabātu unikālu ģeoloģisku un ģeomorfoloģisku veidojumu – dolomītā un kvartāra nogulumos izveidotas kanjonveida gravielejas, kuras ir klasificētas kā gravas.
Kalamecu un Markuzu gravielejas ir izveidojušās uz Smiltenes – Apes dolomīta kāples, posmā starp Gaujas ieleju un Igaunijas – Latvijas robežu. O. Āboltiņš un B. Saltupe šo dolomīta kāples posmu apzīmē kā Mazo jeb Latvijas devona glintu.
Kāple šķērso līdzenumu ar 10-20 m biezu limnoglaciālo nogulumu segu. Plāna skatījumā kāple ir nedaudz izlocīta un stiepjas rietumu/dienvidrietumu – austrumu/ziemeļaustrumu virzienā un šajā virzienā kāples relatīvais augstums samazinās. Dolomīta kāples platums dabas pieminekļa robežās sasniedz 150-180 m un tās pakāje atrodas vidēji 70-72 m v.j.l. Kāples augšmalu vāji saposmo daži ievalki un plašāki lineāri izskalojumi, bet augšpusē, gar kāples kroti, ir izvietojušies lēzeni, līdz 5 m augsti pacēlumi. Kāples augšmalas absolūtais augstums mainās no 84-86 m līdz 88-90 m. Uz kāples nogāzes kvartāra nogulumu segas biezums nepārsniedz 2-3 m, tā rezultātā gravieleju nogāzēs atsedzas pilns augšējā devona Franas stāva Pļaviņu svītas Sēlijas un Atzeles slāņu griezums ar kopējo biezumu 8 m.
Atsegumos vērojami sīkplātņaini, vidēji biezplātņaini, bet vietām arī biezplātņaini dolomīti, kā arī mālaini dolomīti. Kanjonveida ieleju lejasdaļā atsedzas dolomītmerģeļi un māla starpkārtiņas. Dolomīta slāņu bazālajā daļā vērojamas šķīšanas pazīmes, trīs dažādos līmeņos izdalās kavernoza dolomīta starpslāņi. Kavernās novērojami kalcīta kristāli.
Gravielejās tek Kalamecu un Markuzu strauti. Mūsdienās tajos pastāvīga gultnes notece saglabājas gandrīz visu gadu, izņemot sausas vasaras. Abi strauti satekot veido Poļakas upīti. Gultnē vairākās vietās izplūst bezspiediena ūdeņu avoti. Augšpus dolomīta kāples augšmalas, Kalamecu strauta un Markuzu strauta ielejas ir vāji izveidotas un šauras, un to dziļums nepārsniedz 2-3 m. Izteiktas gravielejas posms Kalamecu strautam morfoloģiski sākas tikai no bijušā Stārastu – Markuzu zemes ceļa un 230 m tas veido kanjonveida posmu, kas raksturojas ar dažādā augstumā atsegtām klinšainām dolomīta sienām un sāngravām, un nelielu nogruvumu strauta kreisajā krastā. Kanjonveida posmā gravielejas platums ir 20-25 m, šaurākajā vietā tas samazinās līdz 15-18 m, bet dziļums sasniedz 10-12 m. Gultnē sastopami daži kristālisko iežu sīkakmeņi un šūnakmens gabali.
Pēc lietavām un pavasara palu ūdeņiem, gravielejas kanjonveida posmā gultnē veidojas labi izteiktas, līdz 0,3 m augstas krāces, kuras vēsturiskajos aprakstos uzskaitītas kā ūdenskritumi. Ūdenskrituma augstums ir 0,55-0,6 m, platums sasniedz 4,6 m.
Markuzu gravielejā 240 m garumā stiepjas kanjonveida posms, kura dziļums sasniedz – 13 m, bet platums svārstās no 14 līdz 35 m. Blakus mākslīgajai alai, kas atrodas strauta labajā krastā un, visticamāk, izveidota, lai tuvējo māju iedzīvotāji varētu paslēpties briesmu gadījumos. Uz nogāzes Poļakas ielejas pusē atrodas dolomīta lauztuves un kaļķu dedzināmā cepļa paliekas. Dolomīta alas augstums ir 1,2 m, garums sasniedz 8 m un tai ir divas ieejas. Alā notiek nobrukumi, tāpēc tā ir apmeklētājiem bīstama. Gandrīz iepretī alai, gravielejas kreisajā pusē, labi saskatāma dolomīta lauztuve.
Abās gravās ir izteikts V-veida profils ar dolomīta klinšaino sienu atsegumiem dažādā augstumā, kas rada unikālu un savdabīgu ainavu. Pēc V. Grāvīša un K. Bērziņa datiem, atsegumos ir atrasti seno jūras bentosa organismu (gliemežu) nospiedumi.
Dabas pieminekļa teritorijā atrodas Eiropas Savienības aizsargājami biotopi: karbonātisku pamatiežu atsegumi (8210), netraucētas alas (8310), nogāžu un gravu meži (9180*), sugām bagātas ganības un ganītas pļavas (6270*) un aluviālie meži (91E0*).
