Lai ieviestu individuālu, zinātniski pamatotu aizsargājamās dabas teritorijas atļauto izmantošanu, Ministru kabinets 2021.gada 14.decembrī pieņēma aizsargājamā ainavu apvidus “Nīcgales meži” individuālos aizsardzības un izmantošanas noteikumus, kas nodrošina teritorijā meža ainavas un esošo dabas vērtību saglabāšanu. Noteikumi ir stājušies spēkā līdz ar publikāciju 2021. gada 17. decembrī oficiālajā laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”.
Aizsargājamo ainavu apvidus “Nīcgales meži” izveidots 2004. gadā Latvijā un Eiropā nozīmīgu aizsargājamo mežu, zālāju un ūdeņu biotopu, retu un īpaši aizsargājamu augu un dzīvnieku populāciju un to dzīvotņu saglabāšanai, tā kopējā platība ir 917,33 ha. Ainavu apvidus teritorijas ainavas ir novērtētas kā tipiskas līdzenumu mežu ainavas, kuru vērtīgākie elementi ir Nīcgales Lielais akmens, Saušupes palienes pļavas un platlapju meži, ainaviski nozīmīgs ir ceļš uz Nīcgales Lielo akmeni. Ainavu apvidus iekļauts Eiropas aizsargājamo dabas teritoriju tīklā Natura 2000. Teritorijā ir reģistrēti astoņi Eiropas Savienības nozīmes un Latvijā īpaši aizsargājamie biotopi ar kopējo platību 133,53 ha, kā arī konstatētas 33 īpaši aizsargājamas sugas, tai skaitā septiņas augu sugas, trīs ķērpju sugas, viena sūnu suga, desmit bezmugurkaulnieku sugas un 19 putnu sugas.
Iepriekš teritorijas izmantošanu regulēja vispārējie īpaši aizsargājamo dabas teritoriju aizsardzības un izmantošanas noteikumi1. Taču lai nodrošinātu efektīgu dabas vērtību aizsardzību un teritorijas apsaimniekošanu, kā arī saskaņotu teritorijas izmantošanas nosacījumus, jaunais regulējums aizsargājamo ainavu apvidū nosaka divas funkcionālās zonas:
- dabas lieguma zona - izveidota, lai saglabātu dabas vērtības: retus un aizsargājamus mežu, zālāju un ūdeņu biotopus, augu un dzīvnieku sugas un to dzīvotnes;
- ainavu aizsardzības zona - noteikta, lai nodrošinātu un sekmētu aizsargājamo ainavu apvidus teritorijas bioloģiskās un ainavu daudzveidības saglabāšanos un ainavu estētiskās kvalitātes uzlabošanos.
Veicot īpaši aizsargājamās teritorijas izpēti, eksperti secināja, ka veci jaukti platlapju meži ir ainavu apvidus izplatītākais aizsargājamais biotops. Platlapji, jo sevišķi oši, un apses, ir nozīmīgi aizsargājamo tauriņu sugu labvēlīga aizsardzības stāvokļa nodrošināšanai, tāpēc noteikumi nosaka aprobežojumus meža atjaunošanai un kopšanai, lai veicinātu platlapju koku sugu un apses izplatību.
Mežus un meža sugu dzīvotnes negatīvi ietekmē mežsaimnieciskā darbība – kailciršu veikšana. Lai to regulētu, noteikumi nosaka, ka maksimālā pieļaujamā kailcirtes platība ir divi hektāri un kailcirtē saglabājamos kokus pēc iespējas jāatstāj grupās, saglabājot tajās arī paaugu vai pamežu. Izpētē secināts, ka teritorijā nav vēlama meža dzīvnieku piebarošanas vietu ierīkošana esošajās aizsargājamo augu atradnēs, kā arī aizsargājamos biotopos vai to tuvumā, tāpēc noteikumi nosaka, ka dzīvnieku piebarošanas vietu izvietošana iespējama tikai ar Dabas aizsardzības pārvaldes atļauju laika posmā no 1. decembra līdz 1. martam vietās, kur tas neapdraud īpaši aizsargājamo sugu dzīvotnes vai īpaši aizsargājamos biotopus. Ikviens interesents ar visiem noteikumiem var iepazīties https://likumi.lv.