Mēs vienmēr esam lepojušies un priecājušies par Latvijas skaistajiem mežiem, un uzskatām tos par īstu bagātību, jo citās valstīs tādu mežu kā pie mums nemaz nav. Braucot pa Latvijas ārēm vai dodoties sēņot un ogot, var pamanīt arvien jaunus izcirtumus, un tas rada satraukumu, ka īstu mežu Latvijā kļūst arvien mazāk. Savukārt, papētot statistikas datus, var redzēt, ka mežu platības nesarūk. Tomēr satraukumam ir pamats, jo mainās mežaudžu vecuma struktūra un meža bioloģiskā daudzveidība.
Statistika ir pareiza
Dabas aizsardzības pārvaldes mežu biotopu eksperte Sandra Ikauniece norāda, ka kopējā statistika par mežu teritorijām Latvijā ir visnotaļ pareiza, bet tikai tad, ja runā par zemes kategoriju “mežaudze”. “Visa Latvijas zeme ir sadalīta zemes kategorijās, un viens no oficiālajiem iedalījumiem ir meža zeme, kurā arī ir dažādas kategorijas, piemēram, pārplūstoši klajumi un purvi, ko neviens neuzskata par mežu, un arī mežaudzes, kurās aug, ir sākuši augt vai potenciāli augs koki, kas var pārsniegt piecu metru garumu.” Eksperte stāsta, ka pie mežaudzēm pieskaita vecus mežus un vidēja vecuma mežus, “šķidrus” mežus, kuros ir maz vecu, bet daudz jaunu koku, tāpat arī tādus mežus, kuros kārtīga meža nemaz nav, piemēram, jaunaudzes un izcirtumus, kur nesen ir nocirta kailcirte un ir jau veikta augsnes sagatavošana meža stādīšanai. “Pēc meža statistiskās inventarizācijas datiem, kuru aprēķinos ņem vērā ne tikai zemes kategorijas, bet arī to, kas ir redzams dabā, mežaudžu platība ir vēl lielāka, jo šeit pie meža pieskaita arī aizaugušās lauksaimniecības zemes, kas oficiāli nav noformētas kā mežs.”
Vecie meži sarūk, jaunie paplašinās
Sandra Ikauniece atklāj, ka pašlaik ir satraukums un diskusijas par meža vecuma struktūru, jo Latvijā ir ļoti liels jauno mežo īpatsvars. Vecie meži ir izcirsti, to vietā ir jaunaudzes, turklāt privātīpašnieki un uzņēmēji naski apmežo bijušās lauksaimniecības zemes. Šo procesu ir veicinājis Eiropas struktūrfondu finansējums, jo meža ieaudzēšanai tika novirzītas lielas naudas summas. “Diemžēl tāpēc ir izveidojusies absurda situācija – izmantojot Eiropas struktūrfondu naudu apmežošanai, Latvijā tiek iznīcināti bioloģiski vērtīgo zālāju biotopi. Eiropas Savienība par to mums aizrāda, jo par šādu saimniekošanu var draudēt nepatikšanas. Tā drīz vien var pienākt brīdis, kad Eiropas struktūrfondu naudu nāksies tērēt tam, lai iznīcinātos dabiskos zālājus atkal atjaunotu.”
Pašlaik apmežošanas ierobežojumi skar tikai daļu meliorēto, lauksaimniecībai īpaši nozīmīgo vai bioloģiski vērtīgo teritoriju, bet atmatās un bijušajās lauksaimniecības zemēs, kas nav iekļautas kādā no aizsargājamajām teritorijām un kurās nav noteikti aizliegumi apmežošanai, meža stādīšana ir ļoti aktuāla. Par bijušās lauksaimniecības zemes apmežošanas procesu sāk satraukties arī dažas pašvaldības un domā, kā ar teritorijas plānojumiem šo tendenci nobremzēt. Līdz ar to, ja uz papīra redzam, ka no visas Latvijas teritorijas 54,7 % ir meži (pēc Valsts meža dienesta datiem, 2023), būtu maldīgi domāt, ka tie visi ir skaisti meži ar lieliem kokiem. Patiesībā 32,3 % visas mežaudžu teritorijas ir jaunaudzes, 15,1 % – briestaudzes, 32,2 % – vidēja vecuma audzes un tikai 20,4 % – pieaugušas audzes. “Pie pieaugušām audzēm ļauj pieskaitīt jau 50 gadu vecas apses vai 100 gadu vecas priežu audzes, jo tāds ir šo audžu ciršanas vecums. Bet patiesībā šis vecums, kad audze skaitās pieaugusi un to var nocirst kailcirtē, ir vēl ļoti tālu no ekoloģiskā termina “vecs mežs”. 20,4 % pieaugušu mežu var izskatīties ļoti daudz, bet patiesībā bioloģiski vecu, vērtīgu mežu ir krietni mazāk, jo tā pati apšu audze savu lielāko ekoloģisko vērtību iegūst tikai pēc 80 gadu vecuma, savukārt priedēm tie ir vismaz 140 gadi,” skaidro speciāliste.
Kas aug mežā?
Mežu biotopu eksperte atklāj, ka Latvijā meži dabiski aug ļoti labi, – tiklīdz mežaudze nocirsta kailcirtē, tur sasējas bērzi, apses un egles. “Bieži vien tiek uzsvērts, ka mežu cērt, bet paskat, cik ļoti daudz arī atjauno! Uzskatu, ka meža atjaunošana nav nekas tāds, ko vajadzētu īpaši izcelt. Jauki, ka ir iestādīts miljoniem kociņu, bet miljoniem kociņu izaugtu arī tāpat.” Viņa norāda, ka noteiktu koku sugu stādīšanai ir ekonomisks mērķis, bet ekoloģiski tas nav ļoti būtiski. “Mākslīgā atjaunošana ir vērsta uz to, lai konkrētā vietā augtu tādas koku sugas, kas meža saimniekam ir ekonomiski interesantākas, pievilcīgākas. Dabiski izcirtumā ar laiku veidotos mistrota bērzu un apšu audze ar eglēm otrajā stāvā, bet komerciāliem mērķiem uzreiz var iestādīt egli, lai būtu nevis jauktu lapu koku mežs, bet egļu tīraudze.
Latvijā daudz stāda bērzus, īpaši bijušajās lauksaimniecības zemēs; izcirtumos tas arī pats labi ieaug. Joprojām ļoti populārs stādāmais materiāls ir egles. Savukārt priežu jaunaudžu platības samazinās, jo priežu mežus ir viegli nocirst, bet ļoti grūti ieaudzēt. Valsts mežos tas vēl kaut cik sekmīgi izdodas, bet privātajos iet daudz grūtāk. Priedei ir nepieciešami specifiski augšanas apstākļi, turklāt tā ļoti garšo meža zvēriem, tāpēc ir jāiegulda daudz darba, lai koks izaugtu.”
Mežs ir, bet nav
Sandra Ikauniece saka: “Ja mēs skatāmies statistiku pēc meža inventarizācijas datiem, šķiet, ka situācija nav tik traka, jo mums it kā ir pietiekami daudz veco mežu – gan simtgadīgas egļu audzes, gan simtgadīgas bērzu birzis. Bet tas ir tikai formāli, uz papīra.” Viņa zina teikt, ka dzīvē šajos mežos – un bieži vien arī tajos, kas atrodas aizsargājamās dabas teritorijās, – ir veikta saimnieciskā darbība: cirsti koki, ir veikta sanitārā vai izlases cirte, kad daļa koku ir “izņemti” ārā. Ļoti bieži šādas cirtes ir dabas parkos, ainavu apvidos un citās aizsargājamās teritorijās, jo pēc Ministru kabineta noteikumiem tur nav atļautas kailcirtes, bet drīkst veikt izlases vai sanitārās cirtes, un zemes īpašnieki to izmanto. “Ciršanas rezultātā no meža tiek izvesta ārā daļa veco koku, arī kalstošie, bojātie koki, kas no mežsaimnieciskā viedokļa ir nevajadzīgi, bet no dabas viedokļa tās ir bioloģiski vērtīgas struktūras, ko mežs ir zaudējis. Mežs paliek pliks un nabadzīgs. Šādā vietā, piemēram, viena hektāra nogabalā tiek atstātas desmit vecas egles, un tas ir arī viss, kas palicis pāri, jo bioloģiski vērtīgā vecā meža sistēma ir iznīcināta.”
Arī dabas skaitīšanas rezultāti rāda, ka situācijā Latvijas ir ļoti slikta. Tie atklāj, ka daudzās aizsargājamās dabas teritorijās, kur uz papīra ir veci meži, patiesībā nav neviena, pat ne vismazākā, Eiropas Savienības nozīmes aizsargājama biotopa.
“Kāds paradokss – ir dabas parks ar it kā vecu mežu, bet tajā nav biotopu! Kā gan tie skaitītāji varēja tos neieraudzīt? Bet viņi neko nav palaiduši garām, jo šajās teritorijās ir veikta koku ciršana – bijusi izlases cirte, un tas, kas tur iepriekš ir bijis, tagad ir iznīcināts.”
Vai paspēsim nosargāt?
Sandra Ikauniece atzīst, ka mums jau tagad ir ļoti daudz piemēru, kuriem nevajadzētu sekot, piemēram, Vestienas aizsargājamo ainavu apvidus, kur gandrīz nav palikuši bioloģiski vērtīgi meži, kuros būtu Eiropas Savienības nozīmes biotopi. Tur bija intensīva mežsaimnieciskā darbība, ko atļāva normatīvie akti. “Tas pats arī Ventas ielejā – tā ir iznīcināta! Tur bija biotopi – lielās platībās biotops “Veci vai dabiski boreāli meži” –, bet pēc intensīvas izlases cirtes gandrīz visi ir iznīcināti. Arī Abavas ieleja ar brīnišķīgajiem priežu mežiem, kuros bija skaisti biotopi, – tur bijušas intensīvas izlases cirtes, pēc kurām biotopu vairs nav. Uz papīra mums ir 150 gadu vecas priežu audzes, bet dzīvē šajā vietā ir tikai retas vecas priedes. Mežs ir iztīrīts tukšs! Tā ir milzīga problēma ļoti daudzās aizsargājamās dabas teritorijās, jo biotops ir iznīcināts, likumu nepārkāpjot.”
Ja mēs gribam, lai Latvijā ir veci, skaisti, bagātīgi meži ar Eiropas Savienības nozīmes biotopiem, ir jāmaina normatīvie akti.
“Maziem soļiem jau virzāmies pareizajā virzienā, bet vai likumus izdosies grozīt, pirms visi vecie meži būs izzāģēti? Mēs jau varam saplānot, kā kādā aizsargājamā teritorijā sargāsim biotopus, bet nākamajā dienā šajā teritoriju var izsniegt ciršanas atļauju… Ļoti svarīgi ir saglābt to, kas mums ir, bet joprojām pastāv lielais jautājums – vai mēs paspēsim to nosargāt?” saka Sandra Ikauniece.
Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu.
