Publicēts: 28.02.2018.
Pirms nedēļas sniegā izmukušais valabijs un šonedēļ gaidāmā Pasaules savvaļas sugu diena atkal aktualizējusi jautājumu par aizsargājamo un eksotisko dzīvnieku turēšanu nebrīvē, kārtību, kā tam saņemama atļauja un visbeidzot, vai tas vispār būtu jādara...Diemžēl ne vienmēr valda izpratne par to, ka savvaļas dzīvnieks nav cilvēka spēļmantiņa un turēt to ne īpaši piemērotos apstākļos nav ne saprātīgi, ne adekvāti. Nupat LNT 900 sekundes raidījuma sižetā izskanēja apgalvojums, ka kritēriji eksotisko dzīvnieku reģistrēšanai ir neskaidri, līdz ar to vēlamies sniegt skaidrojumu šajā jautājumā.
Nosacījumi eksotisko sugu turēšanai un reģistrēšanai ir atkarīgi no sugas aizsardzības statusa un piederības konkrētai taksonomiskai jeb sugu grupai, stāsta Dabas aizsardzības pārvaldes CITES nodaļas vadītājs Jēkabs Dzenis.
Dabas aizsardzības pārvaldē ir jāreģistrē visi starptautiskās tirdzniecības apdraudēto sugu dzīvnieki jeb dzīvnieki, kas iekļauti Vašingtonas konvencijā par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām (CITES). Savukārt, Pārtikas un veterinārajā dienestā ir jāreģistrē visi plēsēju kārtas dzīvnieki, jūras zīdītāji, krokodilveidīgie, čūskas un primāti.
Šeit gan jāuzsver, ka iepriekšminēto sugu dzīvnieku turēšanas vietas tiek reģistrētas tikai izņēmuma gadījumā un pēc rūpīgām pārbaudēm plānotajā turēšanas vietā. Neatkarīgi no sugas aizsardzības statusa vai piederība iepriekš nosauktajām grupām dzīvnieka īpašnieka pienākums ir glabāt dzīvnieka izcelsmes dokumentus, nodrošināt to labturības un zoopsiholoģiskajām vajadzībām atbilstošus turēšanas apstākļus. Attiecībā uz labturības prasībām tostarp dzīvnieku turēšanas vietu izmēriem un aprīkojumu normatīvajos aktos tik tiešām nav noteiktas precīzas prasības un kritēriji visām sugām lietderības apsvērumu dēļ. Iemesls šādu kritēriju nenoteikšanai ir saistāms ar dzīvnieku skaitu pasaulē un nepietiekamu pētījumu skaits par atsevišķām sugām vai tieši otrādi jaunu pētījumu un zināšanu bāzes papildināšanās straujumu par atsevišķu sugu turēšanu nebrīvē. Saskaņā ar zinātnieku aplēsēm pasaulē ir apmēram 10 000 rāpuļu sugas, 10 000 putnu sugas, 15 000 abinieku sugas un 5500 zīdītāju sugas, savukārt CITES no visām šīm grupām kopā ir iekļautas tikai aptuveni 1000 sugas. Līdz ar to atbildīgās iestādes katras personas informācijas pieprasījumu par konkrētas sugas turēšanu izskata individuāli savu lēmumu balstot uz aktuālāko pieejamo informāciju par labturības prasībām konkrētās sugas turēšanai.
Lielākās problēmas kompetento iestāžu un potenciālo dzīvnieku turētāju komunikācijā ir saistāmas ar to, ka dzīvnieku turētājs uz jautājumu raugās no skata punkta “man ir tiesības turēt dzīvnieku nebrīvē, jo citviet pasaulē tas ir atļauts vai netiek tik stingri kontrolēts”, savukārt atbildīgās iestādes jautājumu pirmkārt vērtē no skata punkta “Dzīvniekam ir tiesības tikt turētam tā labturības apstākļiem atbilstošos apstākļos un dzīvnieka īpašnieka pienākums ir tos nodrošināt”. Citiem vārdiem sakot konflikta cēlonis ir atsevišķu personu tieksme apmierināt savas vēlmes iegūt konkrētu dzīvnieku savā īpašumā, sekundārā pozīcijā nostādot dzīvnieku aizsardzības prasības.
J. Dzenis uzsver, ka dzīvnieku reģistrēšanas mērķis ir ierobežot nelegālo tirdzniecību ar eksotiskajām savvaļas sugām. Protams, ka iegādes un reģistrēšanas process atkarībā no konkrētās sugas var radīt personai administratīvo slogu. Tomēr šo prasību mērķis ir nodrošināt dzīvnieku un dabas aizsardzības prasību ievērošanu. Diemžēl atsevišķu personu vēlme apmierināt savas tieksmes pēc kādas konkrētas sugas ir tik augsta, ka pat neraugoties uz atbildīgo iestāžu norādījumiem par prasībām šo sugu turēšanai vai iegādei, persona tāpat konkrēto dzīvnieku iegādājas. Pirmais kritērijs, lai sāktu izskatīt dzīvnieka turēšanas vietas reģistrēšanu ir dzīvnieka legālās izcelsmes apliecināšana. Dzīvnieku legālās izcelsmes dokumenti apliecina, ka dzīvnieks ir iegūts savvaļā, neapdraudot konkrētās sugas populāciju vai audzēts nebrīvē audzētavā, kurā tiek ievēroti visi dzīvnieku labturības nosacījumi. Šādi legālā ceļā iegūti vai audzēti dzīvnieki nereti ir ievērojami dārgāki nekā dzīvnieki, kuru izcelsme nav pierādāma. Līdz ar to nereti personas tīri ekonomisku apsvērumu dēļ izvēlas iegādāties šādus dzīvniekus, neapzinoties, ka nereti šie dzīvnieki ir nelikumīgi iegūti savvaļā vai audzēti labturības prasībām neatbilstošās audzētavās. Savukārt neilgtspējīga un nelikumīga dzīvnieku ieguve savvaļā starptautiskās tirdzniecības nolūkos ir viens no galvenajiem šīs sugas apdraudošajiem faktoriem. Attiecībā uz šādu nelegālu dzīvnieku ieguvi savvaļā jāuzsver, ka uz katru dzīvnieku, kas nonāk gala tirgū ir jārēķina vēl vairāki, kas ir gājuši bojā to ieguves vai transportēšanas laikā. Tāpat šādi savvaļā iegūtie dzīvnieki apdraud gan nebrīvē turēto dzīvnieku, gan savvaļas sugu populācijas, jo tie var pārnēsāt dažādas slimības vai parazītus, kas ir bīstamas vietējām sugām vai nonākot savvaļā, kļūt par invazīvām sugām. Līdzīgi nereģistrētās un labturības prasībām neatbilstošās audzētavās ir lielāka dzīvnieku mirstība un risks, ka no tām nākušie dzīvnieki var pārnēsāt dažādas slimības un parazītus.
Dabas aizsardzības pārvaldes pieredzē nav bijušas problēmas ar dzīvnieku turētājiem, kas patiesi vēlas izprast dzīvnieku un dabas aizsardzības prasības jēgu un ar savām darbībām nekļūt par nelegālās tirdzniecības atbalstītājiem. Jebkura dzīvnieka turēšana ir liela atbildība tā īpašniekam, līdz ar to tas nevar būt vienas dienas lēmums arī no pašas personas puses.