Pēdējā laikā bēdīgi slavens kļuvis egļu astoņzobu mizgrauzis – mazs kukainis, kurš apdraudot mūsu lielo un veco egļu audzes. Bet vai viss ir tik nepārprotami dramatiski, kā stāsta mežrūpnieki, jo informatīvajā telpā šobrīd dominē viņu viedoklis? Bet, ja raugāmies no otras – dabas daudzveidības pastāvēšanas – puses? Tad mizgrauzis ir vabole, kas mežā var būtiski mainīt lietu kārtību. Skaidro Dabas aizsardzības pārvaldes Kurzemes reģionālās administrācijas vecākais eksperts Kristaps Vilks.
Kāpēc pēdējā laikā egļu astoņzobu mizgrauzis ir tā savairojies? Iemesls – ilgāki sausu un karstu laikapstākļu periodi, kas veicina gan mizgraužu, gan arī citu kukaiņu vairošanos; tos apmierina augstāka temperatūra, kurā ātrāk norit vairošanās process. Tagad vienā gadā var būt vairākas kukaiņu paaudzes. Tiesa, tā Latvijā ir noticis arī iepriekš.
Taču ar augiem ir otrādi, piemēram, koku stresa apstākļi, ko rada ūdens trūkums, novājina. Apstākļu radītās sekas summējas, veidojot situāciju, ka mizgraužu kļūst vairāk, to populācija pieaug, un tieši novājināti koki kļūst par to barības bāzi.
Patiesībā astoņzobu mizgrauzis Latvijā vienmēr ir bijis un arī būs, jo ir mūsu mežu vietējā suga. Šobrīd Eiropas zinātnes telpā arvien vairāk nostiprinās viedoklis, kas mizgrauzi novērtē, ne tikai peļ; runa ir par mežaudzes mērķi. Visbiežāk tiek runāts par daudzmērķu mežsaimniecības un ekonomikas saistību. Saimnieciskajos mežos, kuru mērķis ir koksnes ražas iegūšana, egļu astoņzobu mizgrauzis ir problēma; vietās, kurās kaitēklis ir pārmēru savairojies, ir rūpīgi jāievēro noteiktas prasības tā ierobežošanai. Taču uz to var raudzīties no otras puses. Mežos – un šeit nerunājam tikai par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, bet arī par mežaudzēm, kas ir ārpus šīm teritorijām, sauktām par aizsargājamiem biotopiem – mizgrauža klātbūtne nav nekas satraucošs. Jo galvenais mērķis ir nodrošināt dabas daudzveidību, un tā ir saistīta ar meža neviendabīgumu – cik mežs ir strukturāli dažāds vecuma ziņā. Un tieši egļu astoņzobu mizgrauzis vairo meža dažādību, jo daļu koku paņem sev. Mežā tādās vietās veidojas atvērums, un tad jaunie kociņi, kuri tur sāk augt, pamazām ieņem savu vietu. Šādās “saliņās” patiešām koncentrējas dabas daudzveidība! Tā palielinās sugu daudzveidība! Katra ceturtā piektā mežā sastopamā kukaiņu – un ne tikai kukaiņu – suga saistīta ar atmirušo koksni vispār, ne tikai eglēm. Visi vecie, kritušie koki no meža nav jāizvāc, bet jāliek tie mierā, ļaujot dzīvot savu ierasto dzīvi.
Bet ko tad darīt tiem, kuri audzē mežu komerciāliem mērķiem? Par nākotnes mežaudzēm ir jādomā preventīvi. Ekonomiski egle ir viena no vērtīgākajām koku sugām, taču klimata pārmaiņas šādi turpināsies, tātad pastāvēs arī egļu astoņzobu mizgrauža risks, jo monokultūra vienmēr ir riska objekts. Tātad ir jānodala dažādu veidu meži – komerciālie un aizsargājamās teritorijas, kurās vienkārši neiejaucamies.
Ņemsim par piemēru klasiku – Bavārijas nacionālo parku, kas atrodas uz Vācijas un Čehijas robežas. Kopš pagājušā gadsimta 90. gadiem nacionālajā parkā ik pa brīdim mēdz būt egļu astoņzobu mizgrauža masveida uzliesmojumi, bet mežaudzes, kurās mizgrauzis pabijis 90. gados, pastāv joprojām, un šajā mežā viss notiek. Mežs nav pazudis! Tāpēc mežā pēc šāda uzliesmojuma visu atstāt tā, kā ir, nav bīstami, izņemot buferzonu – meža ārējo malu, kur mizgraužus tiešām “pieskata” un ierobežo to migrāciju.
Ir jāņem vērā vēl kāds ļoti svarīgs aspekts: egļu astoņzobu mizgrauža populācijas straujas vairošanās risks ir saistīts tikai ar svaigi kaltušiem kokiem, jo šī vabole no kokiem pārtiek līdz brīdim, kamēr tiem ir miza. Nereti cilvēki, mežā ieraugot kritušās egles bez mizas, domā, ka tās ir bīstamas. Šādiem kokiem nav nekāda mizgrauža riska, jo kukaiņa tur vienkārši jau sen vairs nav! Mizgrauzis ir bīstams tikai tad, ja mežā sakraujam svaigi zāģētu koksni un ilgi to neizvedam. Tad gan tas mizgrauzim ir kā uzklāts dzīru galds! Tomēr nozāģēti un ilgi no meža neizvesti koki jau ir pavisam cita saruna – par apsaimniekošanu, nevis par egļu astoņzobu mizgrauzi.
Raugoties no dabas aizsardzības skatpunkta, nevar atbalstīt viedokli par mizgrauzi kā katastrofu. Koksnes resursu ieguvē cilvēks un citi dabā dzīvojošie, tostarp mizgrauzis, vienmēr būs konkurenti. Tāpēc Latvijā ar domu par dabas daudzveidību ir jāveido gan aizsargājamo dabas teritoriju tīkls, gan jāparedz vieta saimniekošanai. Un ir jārīkojas tik gudri, lai vietas pietiktu visiem – gan cilvēkam, gan citām dzīvajām būtnēm. Arī egļu astoņzobu mizgrauzim.
Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu.