Gandrīz pirms 30 gadiem Gunta un Andris Gavari Virešu pagastā iegādājās māju un zemi. Tolaik viņi pat iedomāties nevarēja, ka šeit kādreiz būs tik skaistas dabiskās pļavas, par kurām ģimene rūpēsies un iemīlēs tās no visas sirds.
Nopirka pļavas ar dadžiem, nātrēm un suņuburkšķiem
Īpašums atrodas Gaujas krastos uz kāpas. Andris stāsta, ka zeme te ir ļoti smilšaina, lauki mazi, šauri, nelīdzeni, tāpēc labi der govju ganīšanai un dažas pļavas arī siena pļaušanai. Aptuveni 78 hektāri no 200 hektāru lielā īpašuma ir iekļauti Eiropas īpaši aizsargājamo dabas teritoriju tīklā Natura 2000. “Kad zemi nopirkām, tajā laikā vēl neviens par aizsargājamām teritorijām pat nerunāja, turklāt tolaik, redzot laukus, neizskatījās, ka šeit varētu būt skaistas pļavas ar lielu bioloģisko daudzveidību. Kolhozs vairs neeksistēja, neviens cits vēl nebija sācis šeit saimniekot, un visur bija saaugušas milzīgas nātres, dadži un suņuburkšķi. Pāris lauki bija uzarti un pamesti, neko neiesējot, citi lauki gadiem ilgi nepļauti,” atminas saimnieks. Viņš atklāj, ka toreiz viņam neesot bijis konkrēta mērķa, ko iesāks ar nopirkto zemi, bet zinājis, ka viņam šo zemi vajag. Toties tagad Andris ir ļoti apmierināts ar savu tā brīža lēmumu.
No Guntas Gavares Facebook konta:
Divpadsmitais pļavas stāsts. Stāsts par iemīlēšanos
No brīža, kad pārcēlāmies uz dzīvi laukos, mans Andruks pleķīti pie pleķīša, kā liekot puzles gabaliņus, mērķtiecīgi ir iegādājies zemi abpus Gaujas krastiem. Vēl tobrīd tā īsti pat nenojaušot, ka kļūsim par lauksaimniekiem. Un te nu jāatzīst, ka savās pļavās sākotnēji iegriezāmies vien dažas reizes gadā. Līdz brīdim, kad kopā ar Latvijas Dabas fondu sākām realizēt projektu par Ziemeļgaujas ielejas apsaimniekošanu un tās vērtību saglabāšanu, kurā mēs tikām pie 16 gotiņām un buļļa. Tā nu, apraugot lopiņus, gādājot tiem barību vai pārbaudot aplokus, pļavās nācās iegriezties arvien biežāk un biežāk. (..) Tā īsti pat nesaprotu, kurā mirklī tas notika, bet zinu droši, ka esmu nu tā līdz ausīm iemīlējusies savās pļavās!
Mērķis – saimniekot dabai draudzīgi
Kad zeme bija iegādāta, Gavari domājuši, kā labāk to apsaimniekot un kopt. Pāris gadu pļavās pļāvuši sienu un gatavojuši skābsienu, ko pēc tam centušies pārdot, bet nekas labs neesot sanācis, tāpēc izlēmuši iegādāties govis. Lopi ganījās daļā pļavu un apēda arī sienu un skābsienu. “Domājot par dabu, mēs cenšamies saimniekot pēc labākās sirdsapziņas, bet, ja paskatāmies uz tām pļavām, kur ir bioloģiskā daudzveidība, tad no lauksaimnieciskā viedokļa paveras pavisam cits skats. Šajās pļavās ir ļoti, ļoti niecīga zāles masa, jo tur nedrīkst ne mēslot, ne uzlabot augsni, ne piesēt klāt kādu kultūru, lai zāle būtu leknāka. Turklāt ar katru gadu zāles masas paliek arvien mazāk un mazāk. Protams, daudz izdevīgāk būtu sēt labību, tomēr man un ģimenei labāk patīk ziedošas pļavas nekā rudzu lauki. Kaut gan rudzu lauks arī ir skaists,” saka Andris. Saimnieks norāda, ka viņi rūpējas ne tikai par tām pļavām, kas ir iekļautas īpaši aizsargājamajā teritorijā, bet cenšas darīt visu iespējamo, lai arī citās īpašuma pļavās ar katru gadu būtu arvien lielāka bioloģiskā daudzveidība.
Lai nozied un izsējas
Cilvēki lūkojas uz skaistu pļavu un domā, ka tā tāda ir izveidojusies pati, bet Andris norāda – lai pļavās būtu liela augu daudzveidība, ļoti svarīgi ir tās pareizi kopt. Dabiskās pļavas nevar pļaut divas reizes gadā kā parastās pļavas, tās nedrīkst pļaut agri, jo jāgaida, lai augi nobriest un izsējas sēklas. “Pļavas, kurās nav bioloģiskās daudzveidības, pļaujam pirmās, aizsargājamajā teritorijā iekļautās – pašas pēdējās. Jāteic gan, ka no tām iegūtais siens vairs nav tik kvalitatīvs, toties tajā ir ļoti daudz visvisādu zālīšu, kas lopiem nāk tikai par labu,” saka Andris. Ja pļavā ir pavisam neliela zāles masa, saimnieki atstāj to nepļautu, lai sēkliņas var labāk izsēties.
No Guntas Gavares Facebook konta:
Desmitais pļavas stāsts. Stāsts par pacietību
Kā jau katrs kārtīgs saimnieks, tā arī mēs, vasaru gaidot, esam gatavi lielākajam vasaras izaicinājumam – piemājas mauriņa pļaušanai. Ko arī neatlaidīgi darām jau 26 gadus, appļaujamo teritoriju arvien paplašinot. Bet stāsts vairāk būs par nepļaušanu, nevis par pļaušanu.
Pavasaris. Aiz mājas zālājā pie paša loga saplaukst vēl iepriekšējās saimnieces stādītās sniegpulkstenītes. Nedaudz vēlāk izzied zeltstarītes. Tūlīt jau pļaviņā aiz loga redzēt var gan balto un dzelteno vizbuli, gan pavasara mazpurenīti. Nu kā tad pļausi šo skaistumu?! Tad parādās kāda pļavas bitene, ķērsa, āboliņš, pīpene. Un tad jau skaties, Jāņudiena klāt... un ak vai.. teju pie istabas loga visā tās krāšņumā uzzied naktsvijole! Un tikai tajā brīdī tu tā īsti sāc izprast to īsti lielāko pacietības mēru. Tu, cilvēk, 20 gadus pļauj, pļauj, pļauj..., bet kāds tos 20 gadus gaida..., līdz tiek dota iespēja... no jauna uzziedēt.
Tādēļ tagad mēs uzreiz nenopļaujam visu plašo pie mājas piegulošo teritoriju.
Ļaujam, lai priecē!
P.S. Šis nebūt nav aicinājums nepļaut. Viss ir jāsakopj, bet tā, lai sirdij silti!
Nav vienas pareizās receptes
Gavari dara visu iespējamo, lai viņu pļavās labi justos savvaļas augi un būtu pēc iespējas vairāk ziedošu zālīšu, smilgu un graudzāļu. Zemnieki parasti mēģina zemi uzlabot, bet viņi ir rīkojušies gluži pretēji – divās pļavās centušies zemi padarīt neauglīgāku, lai augsne būtu liesāka, jo pļavas augiem tādā labāk patīk augt. “Neviens īsti nezina ideālo veidu, kā saimniekot dabiskajās pļavās. Esam konsultējušies gan ar zinātniekiem, gan Latvijas dabas fondu, bet arī viņiem nav vienas īstās un pareizās receptes, kā šādās pļavās saimniekot, tāpēc mēs daudz ko paši izdomājam un eksperimentējam,” neslēpj saimnieks. Lai vairotu pļavas augu bioloģisko daudzveidību, Gavari ir lasījuši augu sēkliņas vienā pļavas galā un izsējuši tās otrā. Tāpat viņi rīkojas, ja kādā pļavā augu daudzveidība ir mazāka. Šogad pirmo gadu sienu sakrāmējuši zārdā, cerot, ka zālītes tajā nogatavosies un izsēsies gan zārda vietā, gan tur, kur sienu vedīs mājās. “Mēs visu laiku domājam, ko vēl iesākt, lai mūsu pļavas un daba ap mums justos arvien labāk. Tādu ceļu mēs esam izvēlējušies un par to esam priecīgi,” apmierināti nosaka Andris.
No Guntas Gavares Facebook konta:
Divdesmit pirmais pļavas stāsts. Negribētos to saukt par noslēdzošo... varbūt, lai tas saucas – Mana superpļava!
Nu nav jau tā, ka mūsu apsaimniekotie teju 200 ha ir kā paraugstunda visai Latvijai. Nebūt nē. Man zināmas tādas pļavas, līdz kuru līmenim mums vēl tāls ceļš ejams. Tomēr ticu, ja visu dari no sirds un ar mīlestību, tad nevar nesanākt. Iepriekšējos stāstos publicēju bildes ar atsevišķiem augiem vai augu grupām, ar īpaši aizsargājamiem augiem, orhidejām, jumstiņu gladiolām, ar daļu no visa, kas uziets, meklēts un atrasts mūsu pļavās. Bet patiesībā stāsts, ko vēlos stāstīt, ir par pļavu kopumā, jo ar augiem ir gluži tāpat kā ar cilvēkiem. Tikai visi kopā radām vienu veselumu. Tad lūk – īstā pļavas elpa ir tur, kur viss ir līdzsvarā, kur augs augu izceļ, kur pļava skan un san, un smaržo tā, ka gribas šo smaržu uzkrāt vairāk un vairāk.
Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu.
