Dendroloģiskā vērtība. Parkā ir sastopami 14 vietējie koku sugas un 41 svešzemju koku sugas. Parkā sastopams daudz vecu, lielu dimensiju vietējās floras lapu koku. Dominējošās koku sugas ir parastā kļava (Acer platanoides) un parastā liepa (Tilia cordata). No svešzemju kokaugu taksoniem ieverības cienīgi ir pieci izcili ainaviski Eiropas dižskābarži (Fagus sylvatica), kuri sasnieguši valstī noteiktos dižkoku parametrus, gan vairāki citi taksoni – Eiropas dižskābarža šķirne ‘Purpurea Latifolia’, parastā kļavas (Acer platanoides) šķirnes ‘Rubrum’ un ‘Schwedleri’, Krimas liepa (Tilia × euchlora), sirdslapu liepa (Tilia platyphyllos subsp. Cordifolia). Parkā ir sastopami vairāku stumbru koki, tie ir visi parkā augošie Eiropas dižskābarži, kā arī viena īpaši ainaviska sešstumbru kalnu kļava (Acer pseudoplatanus), kas, turklāt, ir sasniegusi dižkoka statusu pēc augstuma parametra.
Dabas vērtības. Parkā konstatēti 14 dižkoki, četri no tiem sasnieguši dižkoku parametrus pēc stumbra apkārtmēra parametra, bet desmit – pēc augstuma parametra. Parka teritorijā uz kokiem vērojams bagātīgs epifītisko sūnu klājiens. Uz kokiem tika konstatētas piecas dabisko meža biotopu (DMB) sūnu indikatorsugas: sašaurinātā kažocene (Anomodon attenuatus), pinuma kažocene (A. Viticulosus), tievā gludlape (Homalia trichomanoides), dakšveida mecgērija (Metzgeria furcata) un īpaši aizsargājamā suga gludā nekera (Neckera complanata). Konstatētas 6 Latvijā aizsargājamās ķērpju sugas: sīkpunktainā artonija (Arthonia byssacea), brūngalvainā henotēka (Chaenotheca phaeocephala), caurumainā pertuzārija (Pertusaria pertusa), kausveida pleirostikta (Pleurosticta acetabulum), skleroforas (Sclerophora farinacea un Slerophora pallida). Ēdoles parka teritorijā ir sastopamas trīs īpaši aizsargājamas bezmugurkaulnieku sugas - lapkoku praulgrauzis (Osmoderma barnabita), marmora rožvaboles (Liocola marmorata) un blāvā briežvabole (Dorcus parallelipipedus). Lielākā dabas aizsardzības vērtība ir lapkoku praulgrauzim, parkā konstatēti seši koki, kuros droši konstatētas lapkoku praulgrauža darbības pēdas, tomēr kopumā parka teritorijā ir sastopami salīdzinoši daudz dobumainu platlapju, kuri ir potenciāli piemēroti sugas sastopamībai.
Kultūrvēsturiskā vērtība. Rakstītos avotos nav konkrētu ziņu par pils celšanas laiku. Visticamāk, ka pili no 1264.-1276. gadam cēlis bīskaps Heinrihs. Ēdoles pils celta Vankas upes augstā krasta nogāzes malā. Stāvais krasts un vēlāk uzpludinātā upe to sargāja no vienas puses, no pārējām trim pusēm pili norobežoja gari un dziļi nocietinājuma grāvji, kuri veidojuši regulāru taisnstūri ar 66 m un 150 m garām malām. K. Vilonga 1827. gada zīmējums ir aprakstīts Ēdoles dārzs – “Augsts tilts vedis pār nocietinājuma grāvi uz dārzu, kur bijusi tikko celta, ērta un plaša dārznieka māja. Lielais, labi koptais dārzs, kur auguši bagātīgi ražojoši augļu koki, bijis ieturēts vecā holandiešu stilā – ar daudzām puķu dobēm un šejienes ziemeļu klimatam neparastiem augiem. Pastaigu dārzā īpaši jauku darījušas liepu gaiteņu velves, sniedzot tīkamu vēsumu vasaras svelmē. Liepu gaiteņi apņēmuši dārzu no visām pusēm”. Sākotnēji dārzs bija barokāla rakstura un par ainavu parku to pārveidoja vēlāk.
Aizsardzības kategorija: aizsargājams dendroloģiskais stādījums
Kods: LV0470910
Administratīvais iedalījums: Kuldīgas novada Ēdoles pagasts
Stādīšanas gads: nav precīzu ziņu
Pārvalde. Dabas aizsardzības pārvaldes struktūrvienība Kurzemes reģionālā administrācija.
