Teritorija ir izvietojusies Latgales augstienes austrumu daļā, Rundēnu paugurainē.
Dabas pieminekli veido gredzenveida reljefa forma - nedaudz iegarens, ziemeļu-ziemeļrietumu – dienvidu-dienvidaustrumu virzienā stiepts paugurs ar ovālu iedobumu, t.s. velna dobi, tā virsotnes daļā. Aizsardzības statuss teritorijai noteikts, lai saglabātu vienu no savdabīgām Latvijas reljefa vidējformām, kuras sākotnēji tika uzskatītas par reti sastopamām, un kuru izcelsme joprojām pilnībā nav noskaidrota. Tās ir izplatītas daudzās vietās Latgales augstienē starp Rundāniem un Lauderiem u.c. Šīs reljefa formas, kas Latvijā tiek sauktas par dobiem pauguriem, gredzenveida reljefa formām, gredzenveida veidojumiem un gredzenveida morēnām ir izplatītas gan grupās, gan arī kā savrupi veidojumi.
Paugura garums ir gandrīz 130 m, bet platums sasniedz 85 m. Iedobi apliecošā vaļņa muguras platums un augstums ir mainīgs. Dienvidrietumu sektorā un dienvidaustrumu stūrī vaļņa mugura ir 8-15 m plata un paceļas gandrīz 8 m virs Valna dūbes un 10-12 m virs pieguļošās, vietām pārpurvotās apkārtnes. Uz tā aug zemi koki, bet pārējā apgultnes daļa ir pārpurvota. Apgultnē ir uzkrājusies lapu – koku kūdra, kas Latvijas apstākļos ir samērā rets kūdras tips. Tās biezums pārsniedz 1,2-1,5 m.
Šī ir viena no morfoloģiski vislabāk izteiktajām šāda tipa reljefa formām Latvijā.
Mēroga 1:200 000 kvartārģeoloģiskajās kartēs teritorija tiek kartēta kā plašs morēnas nogulumu izplatības areāls. Uz apliecošā vaļņa iekšējās nogāzes vērojama pelēkbrūna mālaini – aleirītiska akmeņaina smilts ar šķembām un vāji un vidēji noapaļotiem karbonātiežu oļiem, kas atpazīstama kā virsledāja (ablācijas) morēna. Uz nogāzēm un vaļņa muguras daļā atrodas smalkgraudaina un vidējgraudaina smilts ar rupjas smilts graudiņiem un oļiem un, iespējams, ar nelielām morēnveidīga materiāla lēcām. Vietām virspusē novērojami izkliedēti, sīki laukakmeņi, kuru diametrs nepārsniedz 36 cm. To un oļu skaits pieaug virzienā lejup pa ārējo dabas formas nogāzi.
Pēc izskata Lauderu gredzenveida paugurs lielā mērā atgādina it kā ieslīpi pret zemes virsmu orientēta trieciena vai sprādziena radītu piltuvi ar nogulumu izmešiem tās malā. Pieejami vairāki viedokļi par objekta izcelsmi:
- 1962. gadā ceļu meistars P. Berjoza izvirzīja hipotēzi, ka velna dobe varētu būt meteorīta krāteris. Tomēr, trūkuma liecību objekta kosmiskās izcelsmes apstiprināšanai;
- O. Āboltiņš un J. Straume norāda, ka, visticamāk, dobie pauguri veidojušies glaciokarsta procesu rezultātā. Saskaņā ar minēto autoru uzskatiem, gredzenveida vaļņi ir veidojušies kā ledus plaisu aizpildījumi ar ledāja nogulumiem, bet iedobes ir radušās aprimuša ledus blāķu vietās tam izkūstot;
- Kriolitologs I. Popovs Velna dobes klasificē kā hidrolakolīta piltuves, kas arī ir termokarsta veidojums. Hidrolakolīti veidojas sasaluma apstākļos, vietās, kur notiek pastāvīga pazemes ūdeņu pieplūde un sasalšana. Rezultātā ūdens pieplūdes vietā veidojas ledus serde, kas ietverošos nogulumus atspiež uz malām. Pēc sasaluma izkušanas, paliek paugurs ar pazeminājumu (“dobi”) tā vidus daļā.
Ģeovieta ir potenciāls dabas tūrisma objekts un dabas piemineklim ir ģeoloģijas (sedimentoloģiska, ģeomorfoloģiska, paleoģeogrāfiska), izglītojoša, estētiska un, iespējams, arī kultūrvēsturiska nozīme.
