Dabas pieminekli veido Guščas senlejas nogāze, kuras lejasdaļā, aptuveni 1,5 m virs upītes līmeņa ir kalkrēta konglomerāta atsegums ar alu. Šis ir vienīgais šāda tipa ģeoloģiskais objekts Latvijā.
Aizsardzības kategorija: aizsargājams ģeoloģisks un ģeomorfoloģisks dabas piemineklis
Kods: LV0440820
Administratīvais iedalījums: Krāslavas novads, Dagdas pagasts
Pārvalde: Dabas aizsardzības pārvaldes struktūrvienība Latgales reģionālā administrācija.
Teritorija ir izvietojusies Latgales augstienē, Dagdas paugurainē Guščas (Guščicas, Vihļankas) senlejas nogāzē, upītes labajā krastā.
Dabas pieminekli veido Guščas senlejas nogāze, kuras lejasdaļā, aptuveni 1,5 m virs upītes līmeņa ir kalkrēta konglomerāta atsegums ar alu. Konglomerāts sastāv no slīpslāņotiem dažāda rupjuma smilts-grants-oļu fluviglaciālajiem nogulumiem, kas stipri sacementēti ar kalcīta cementu.
Atsegums ir 4 m garš un līdz 1,6 m augsts. Alas kopgarums – 7,8 m, alas telpas lielākais platums – 5 metri, griestu augstums līdz 0,9 m. Ieeja alā horizontālas plaisas veidā - līdz 0,70 m augsta. Grīda plakana, ar dubļiem, iespējams, ka palu laikā ala applūst.
Virs alas acīmredzami kalcifila augtene. Ārpuse ar biezu sūnu (u.c. kalcifilo veģetāciju) klāta, slapja.
Kvartāra kalkrētu konglomerāta atsegums ar alu tāds ir vienīgais Latvijā. Kalkrēta konglomerāts un smilšakmens ir veidojies fluviglaciālas izcelsmes smilts un smilts-grants-oļu nogulumu epiģenētiskas cementācijas procesā. Kalkrēta iežu virsmā novērojams sākotnējais fluviglaciālo nogulumu slāņojums, tai skaitā arī slīpslāņojums. Materiāls ir cementēts ar cietu kalcīta cementu.
Sekundārā cementa veidošanās irdenajos nogulumos ir notikusi pēc teritorijas atbrīvošanās no ledus segas. Ticamākais, ka cements veidojies gruntsūdeņiem kapilāro spēku iedarbībā paceļoties no dziļākiem horizontiem, līdzi nesot arī karbonātisko materiālu. Ūdens iztvaikošana no zemes virsmas lielā daļā vasaras sezonas uzturēja šo mitruma un minerālvielu pieplūdumu. Līdz ar to atsevišķos granšainās slāņkopas iecirkņos izgulsnējās tik daudz karbonāta, ka tas izveidoja blīvu un cietu vai mazāk blīvu cementu.
Kalkrēta konglomerātā ir izveidojusies neliela ala. Tā ir subhorizontāla, zema un diezgan plaša telpa, kuras grīda un griesti ir aptuveni paralēli ietverošo nogulumu slāņojuma virsmām. Ala atrodas irdenākā slānī – starp vairāk cementētiem slāņiem. Visticamāk, ka ala veidojusies gan dabisku procesu (upes sānu erozija, kriogēnie procesi u.c), gan mākslīgas rakšanas rezultātā.
Cietākie kalkrēta veidojumi alas griestos ir saglabājušies kā reljefi izciļņi, ap kuriem, domājams, bijis irdenāks materiāls, kas ir mākslīgi vai dabīgi iznests no alas. Stalaktītu nav, bet atsevišķās vietās pie alas ieejas ir novērojami kaļķaini lāseņi kā nevienmērīgs virsmas pārklājums vai stalaktītu aizmetņi.
Par alu ir zināmi nostāsti, ka alā barons paslēpis dārgumus, un, ka no tās ved pazemes ejas uz baznīcu, muižu un kapsētu. Dārgumu meklētāji esot alā rakušies tos meklēdami. Alu kā pirmais ir apzinājis Latgales novadpētnieks Edmunds Tukišs, kas to 1991.gada vasarā parādījis Guntim Eniņam.
Ģeoloģiskie procesi: nelielos apjomos notiek kaļķainā materiāla šķīšana, pārnese un izgulsnēšanās – kaļķa lāseņu veidošanās.