Latvijas lauku ainavā atrodams bagātīgs kultūras mantojums, kas liecina par tautas senvēsturi un saimniekošanas tradīcijām. Liela daļa dažādu mūsu vēstures mantojuma objektu joprojām nav apzināta un arī aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstos ietvertajiem objektiem ne vienmēr ir zināma precīza atrašanās vieta, līdz ar to samazinot iespēju tos aizsargāt. Igaunijas Valsts mežu apsaimniekošanas centra (RMK), Valsts meža dienesta (VMD) un Dabas aizsardzības pārvaldes Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta (ZBR) programmas „Igaunijas – Latvijas programma 2007-2013” ietvaros īstenotajā projektā „Neapzinātās kultūras mantojuma vērtības kopējā dabas un kultūras telpā” tiek apzināta un veicināta kultūras mantojuma saglabāšana lauku un mežu ainavā. Projektā kā inventarizētāji ir iesaistījušies vairāk kā 70 vietējie iedzīvotāji, kurus vieno interese par sava pagasta vēsturi un novadpētniecību. Šobrīd nobeigumam tuvojas objektu inventarizācija izvēlētajā demonstrācijas teritorijā Plāņu pagastā Strenču novadā un Valkas pagastā Valkas novadā. Tā ir daļa no vispārējās objektu inventarizācijas, kas notiek bijušajos 4 Latvijas rajonos: Limbažu, Valmieras, Valkas un Alūksnes.
Līdz š.g. jūnijam inventarizācija veikta apmēram 25 % platībā no plānotās teritorijas un pēc Valsts meža dienesta sniegtās informācijas, pašlaik saņemti dati kopā par 4603 objektiem, t.sk.: Limbažu rajonā - 1193, Valmieras rajonā - 1236, Valkas rajonā - 1131 un Alūksnes rajonā - 1043.
Tos izvērtējot, var secināt, ka visvairāk - 37 % objektu, ir saistīti ar mājvietām: senajām apmetnēm, pilskalniem, vecajiem muižu kompleksiem un vecsaimniecībām, to atsevišķām būvēm. Tā, piemēram, Limbažu rajona teritorijā atrasts savdabīgs koku stādījums pie mājām, kvadrāta formā. Izrādās, izskaidrojums tam vienkāršs – saimnieki iestādījuši kociņus, lai veidotos lapene, tagad koki izauguši lieli. Interesanti objekti ir mazās un sen aizmirstās muižiņas.
14 % objektu ir ceļi un to elementi: seno ceļu fragmenti, šaursliežu dzelzceļu vietas, tilti, alejas. Interesants ir, piemēram, vecās Pleskavas šosejas fragments, no kura ir saglabājušies grāvīši un caurteka un nostāsts par to, kā kādreiz Ivans Bargais vilcis kartē ar lineālu taisnu līniju lai iezīmētu ceļa vietu, nejauši apvilcis sava pirksta kontūru un tā radušies asi līkumi citādi tik taisnajā ceļā.
13 % objektu ir koki un koku grupas: dižkoki, īpatnējie koki, piemiņas koki, birzis un dendroloģiskie stādījumi. Ar šiem kokiem nereti ir saistīti dažādi mītiski stāsti, ticējumi un liecības par te veiktajiem rituāliem. Par Ikšķiļu svētliepu ,piemēram, ir nostāsts, ka zem tās atrodas baznīcas pagrabi, sena apmetnes vieta esot bijusi pie Kaņepju dižozola.
7% ir industriālie kompleksi un ražotnes: dažādi karjeri, ķieģeļu un kaļķu cepļu vietas, padomju laika saimnieciskās ražošanas būves, arī izgāztuves. Te starp labi aizmirstām lietām minama bijušā ķieģeļcepļa ēka Katvaru pagastā pie „Meždibeņu” mājām, kas saglabājusies labā stāvoklī, ar mūra sienām. Ceplis darbojies līdz 1917.gadam, tā tuvumā atrodas arī māla bedres, no kurām ņemta izejviela ķieģeļiem.
Pa 5% no apkopotajiem datiem ir vēsturiski meža objekti, neklasificēti jeb nezināmas nozīmes objekti ar dažāda rakstura akmeņu krāvumiem un savdabīgiem zemes veidojumiem, apbedījumu un piemiņas vietas.
Vēl nedaudz mazāk ir seno tīrumu vietu ar noaru kāplēm, objekti, kas saistīti ar ūdeņiem, kultūras un izglītības norišu vietas, militārās būves un vietas mītiskās un nostāstu vietas un sakrālās vietas – te jāpiemin atrastā akmeņu čupiņa pie „Abelīšu” mājām Katvaru pagastā. Šie akmeņi varētu šķist bez ievērības, taču papētot vēsturi uzzinām, ka tā ir atlikusī liecība par 1847.gadā iekārtoto Pociema pareizticīgo draudzes pirmo lūgšanu namu. Pati baznīca tapusi celta daudz vēlāk.
DAP Ziemeļvidzemes
biosfēras rezervāta
administrācijas speciālisti