Teritorija ir izvietojusies Abavas senlejā, senlejas depresijā, starp Ziemeļkursas un Dienvidkursas augstienēm. Dabas pieminekli veido augšdevona Pļaviņu svītas dolomītu kāple ar ūdenskritumu un atsegumi Abavas krastos.
Abavas rumbas ūdenskrituma veidošanos konkrētajā vietā ir noteikusi blīva dolomīta slāņa klātbūtne Abavas ielejas pamatnē. Dolomīta slānis kopā ar pagulošo, mazāk izturīgo slāņu izskalošanu upes straumes ietekmē nodrošina kāples veidošanos un pastāvēšanu visā upes ielejas platumā. Ūdenskrituma augstums ir 1 m, platums 30-35 m, kāple ir ieslīpa, kāpņveida, zem ūdenskrituma ir ap 1 metru dziļa bedre.
Dolomīta atsegumos atrodami brahiopodu nospiedumi. Lejpus ūdenskrituma, upes labajā krastā palienes griezumā konstatēti leduslaikmeta noslēguma un holocēna sākuma nogulumi ar kūdras slāņiem un koksnes atliekām. Kūdra datēta kā 10400 gadu sena.
Sākotnējā ūdenskrituma veidošanās saistāma ar leduslaikmeta beigu posmu, kad pirms 12-15 000 gadiem notika plašās Abavas-Slocenes senlejas veidošanās, kušanas ūdeņiem zem ledāja pārsega iegraužoties pamatiežos un nodrošinot ūdeņu noplūdi no Austrumlatvijas teritorijas Baltijas depresijas virzienā. Pēc leduslaikmeta beigām Abavas upe turpināja senlejas pārveidošanu gan ar erozijas, gan akumulācijas procesu līdzdalību, izveidojot upes ieleju un dolomīta kāpli ar ūdenskritumu to patreizējā izskatā. Ir liecības, ka ūdenskritums vairāk kā 100 gadus nav īpaši mainījies.
Teritorijā atrodas ES nozīmes aizsargājami biotopi – karbonātisku pamatiežu atsegumi (8210), meža ganības (9070) un upju straujteces un dabiski upju posmi (3260).
Minētais dabas veidojumu komplekss ir nozīmīgs dabas tūrisma objekts.
