LV  
  EN  
  RU  
  LT
Google | iekšējais
Radošo darbu konkurss - 2.posms
Konkursa „DABAS DAudzveidīBAS MIRKĻI”
2. posma - vasara - uzvarētāji
 
Jauniešu grupā:
 
Pieaugušo grupā (sākot ar 18 gadiem un vecāki):
 
 
Avots
 
Ir pienācis viens no burvīgākajiem un siltākajiem gadalaikiem Latvijā-Vasara, kas rotā mūsu zemi ar zaļu zāli, plaukstošiem kokiem un skanīgām putnu balsīm, kuri ir veikuši tālu ceļu no siltākām vietām, un tie, kas bargo ziemu izcietuši pie mums. Vasara ir tas gadalaiks, kurš paver iespējas cilvēkiem atpūsties brīvā dabā: peldēties, sēņot, apskatīt ievērības cienīgas vietas vai arī vienkārši doties pastaigāties brīvā dabā. Arī man šī vasara bija piedzīvojumiem pilna, jo tā bija pietiekami karsta, lai brauktu atpūsties un papētīt, ko interesantu manā pagastā.
 
Mans pagasts ir mazs ciematiņš, kurš atrodas  15 km no Daugavpils un ir izslavēts ar savu parku, ko ir veidojuši Līksnas pagasta iedzīvotāji. Pastaigājoties pa parku, es vienmēr aizeju līdz avotiņam ar kuru es lepojos Līksnā. Avota ūdens vasaras svelmainajā tveicē ir vienīgais dzeramais un tīrais ūdens Līksnas pagastā, jo tas nesatur neveinas kaitīgas vielas, kas var apdraudēt cilvēka veselību un dzīvību. Vasarā avotam tiek pievērsta vēl lielāka uzmanība nekā pārējos gadalaikos. Par avota iztekas vietu nekas vēl līdz šim nav noskaidrots, jo tas sācis tecēt tad, kad Līksnā pastāvēja Plāteru-Zībergu muiža, bet avota izteka atrodas Līksnas parkā, netālu no Daugavas un Līksnas upītes. Pieeja pie avota ir vienkārša, jo no kalna ved zemē iebūvētas koka kāpnītes. Avots ir apbūvēts ar dekoratīvām koka stumbra saknēm. Apkārt avotam ir kupli bērzi un ziedošas puķes, bet netālu atrodas nojumītes, kur cilvēki var apsēsties un aplūkot avotu un veldzēties ar tā vēso ūdeni.
 
Kā jau katrā vasarā arī pienāk vēsās un lietainās dienas, kas sevišķi neiepriecina un neiekvēlina doties aplūkot dabu. Tāda diena arī pienāca Līksnas pagastā, kuru nejauši pārsteidza briesmīga vētra, kas ļoti izpostīja šo ciematu, jo īpaši parku un  tajā esošo avotu. Pēc vētras postījumi bija pamatīgi. Parkā bija nolūzuši vairāki koki un daudzi koki izrauti ar saknēm, nojumītes sagrautas, puķu dobes izpostītas. Avots pilnībā bija nosegts ar krītošo koku zariem un pieeja gandrīz nebija iespējama un ūdens tecējumu knapi varēja saredzēt, tāpēc, lai to atkal varētu redzēt parkā tika rīkota talka.Uz talku  sanāca daudzi iedzīvotāji, lai palīdzētu parku sakopt. Parkā nogāztie koki tika sazāģēti un aizvesti projām, uz avota guļošie zari tika novākti un ap avotiņu tika apkopts. Blakus avotam tika apstādīti jauni koki un iekoptas puķu dobes. Tagad atkal var droši iet uz parku un aplūkot avotu, jo tas pēc lielās talkas ir kļuvis vēl tīrāks un krāšņāks.
 
Avots Līksnā ir jau tecējis no 17.gs un turpina savu tecējumu vēl tagad. Tas ir sakopts un tīrs un dod tīru un garšīgu ūdeni.Līksnas iedzīvotājiem un tūristiem šī ir mīļākā vieta, kur relaksēties un atpūsties pēc garas darba dienas. Padzerot avotiņa ūdeni, tas dod spēku un mundrumu.Vasarā avotiņa ūdens tek vēl dzidrāk un šajā gadalaikā ir vēl baudāmāk aptūsties nekā pārējos gadalaikos. Es lepojos, ka manā pagastā ir vieta, kur es varu aiziet katru dienu. Iesaku arī citiem cilvēkiem vairāk atpūsties  dabā, nevajag doties nekur tālu, jo iespējums arī tur, kur jūs dzīvojat ir vieta,kas jūs iepriecina un dod spēku.
 
        

  
Bezdelīgas
Bezdelīgas ir atrodamas kandrīz katrā lauku mājā, un tomēr mēs tās pietiekami nenovērtējam. Reti kurš ir padomājis cik daudz knišļu mūs mocītu, ja bezdalīgas dienā nenoķertu ap 1000 odu! Protams šiem mazuļiem nav iebildumu pret vecāku pūlēm, lai gan iespējams ka jau nākamgad kāds no viņiem atgriezīsies lai rūpētos pats par savu ģimeni.
    
 
 
Sēnes, sēne, sēnītes…
Bekas, beka, beciņas….
 
Vējš pieņemas spēkā, tad strauji norimst, līdzi ieraujot neprātīgā lietus dejā koku lapas. Āboli neturas pretim mirkļa spēkam un iekrīt mauriņā. Plūmes apveļas uz lillā vēderiem teikdamas: „Vājprāts!”
 
Ceriņu krūms pieliecies tuvu jāņogulājam, visu mūžu draudzīgi bijuši, kā pasargādams. Bumbiere uzmetusi lūpu, bet kurš lielā tracī pamana? Tumsa, gaisma, kas zibsnī visu nakti no pērkontēva pātagas. Laikam mākoņi sataisījuši lielu jezgu, ka vecais burkšķ un sit bungas diennakti. Liekas, ka nekad nebeigsies šīs pērkona dzīres.
 
Es pēc skaistās dabas dejas, varētu teikt – karnevāla, uzmetot aci dārzam lielas zudības nemanu, izņemot ābelē veidotā vārnas ligzda drusku sašķiebusies. Vārna pati vairs nesauc krā, bet sēri velk kā-kā, gan jau laiks dziedēs.
 
Uz pēcpusdienu prāts paliek pavisam nemierīgs. Skats uz meža pusi vien velk. Apses vējā šūpo zarus – kā saukdamas un aicinādamas. Es, jūs drebekles pazīstu – jūs esat īstas mānekles. Jūsu puduri ir kā „pokaiņos”, lielās saknes no celma atdalījušās, kas draudīgi melnas sēž un katru mirkli var paķert aiz kājas – un zemē gan, pat sūna savu paklāju nepaliks kritienam par labu.
 
Nekā, neiešu!
 
Sēnes, sēņošana. Sveicinātas manas krūmu malas! Vienmēr ar skaudību skatos uz tiem ļautiņiem, kas dīkā pastaigā bauda sēņu mātes dāsnumu silos. Poķīšu grozi, alksnenes, cūcenes – viss pa smukam!
 
Nē, man pašai savas tikai sev zināmās takas jeb pareizāk – savi džungļi! Latvijas džungļi!
 
Ievas spēcīgi sit pa stilbiem un negribīgi paver meža vārtus. Lazdas kā vienmēr čupiņās. Vai! Viss dzeltens! Ak, bērzs atkal savas dzeltenās lapas sabārstījis. Gailenītes šogad zālē satupušas, protams, kaimiņu nekaunība ietekmējusi, un tādēļ ir atvirzījušās, krokotās cepuru bārkstis sevišķi izceldamās eglīšu sabiedrībā. Es brienu un priecājos – viss pa vecam. Vecais akmens uzticīgi pieraksta meža hroniku, lielais celms apsūnojis vēl vairāk, re, ķērpju rinda – jauki! Koks pār grāvi, vilku vāļu ielokā, sparīgi turas. Ūdens duļķainās straumītes uz upi steidz.
 
…bet kur es steidzos? Sēņot atnācu, nu kurš tad rikšos sēņot dodas? Nezinu, laikam svarīgi ir satikt un apskatīt savas vecās paziņas atkal pēc gada – sēņu laikā. Man pat vienalga - vai tā, sēņu tarba piepildīta, kaut gan micaiņu mērci dievinu?
 
Re, skudras veido savu māju no jauna, nu krīze beigusies, pērn meža cūkas bija izveidojušas sev sanatoriju un ārstnieciskos pakalpojumus tieši skudru mājai pa vidu, nolīdzinādamas līdz ar zemi.
 
… nodārd pērkons. Nu jau atkal mežu pāršalc vēja brāzma ar kādu lietus pliķi. Mežs apklust, nepakustas ne zariņš, koki nelaiž vējam trakot, te lejā. Tas pūš savas varenās taures tur, augšā, vaigus piepūzdams, pie koku spicēm un čiekuriem, kas spītīgi turas pretim, it kā vēju jokodamas:„Mēs ne to vien redzējuši!”
Pavisam nemanot, esmu savākusi grozu lielā pusē, dodos uz mežmalas pusi. Mazās vardītes lēkā un lēkā, pavisam tumšas – tas uz ilgstošu lietu, glodene aizšaujas savās gaitās. Nekad īpaši nesatraucos, katram savs ceļš un rūpes. Gliemis tā pielipis pie vecā, satrūdējušā zara – varētu padomāt, ka nekā labāka te nav!
Apses dreb pat zaļo egļu un sirmā bērza kompānijā.
 
Nedaudz pieliecos, jo vietiņa zināma, esmu aizdomu pilna! Jā, jā … viena, divas, trīs, nu kur nu skaitīšu! Veltījums vienīgi man, tikko modušās un no zemes izlīdušas. Apšu bekas – garas, slaidas muciņveida, čupiņās un atsevišķi bariņos. Ak, jūs, nerātnes, es visu mežu izbridu, bet jūs pašā maliņā, viens grozs, otrs… Kaut kas liekas savāds – neviena tārpiņa! Ko man domāt? Vienai uz cepures gliemezis, ha-ha, tārpiņš ir klauvējis, bet beka durvis nav vērusi, taču gliemezis uzlīdis smukulei tieši uz cepures, atļauju neprasot!
 
Super, beku salūts, bet pašā augstākajā vietā karaliene – baravika. Domīga noskata visu karaļvalsti. Ilgi nesaprotu un pētu. Ko lai daru ar tevi, tik liela beka redzēta ir, bet vai vērts likt grozā, lai paliek kādam meža iemītniekam – noderēs! Tomēr prāts nemierīgs! Ņemu mazdrusciņ iegriežu un palūru, simtkāji kā nav, tā nav! Saņemos un uzmanīgi nogriežu. Grozā gandrīz nav vietas. Sprīdītim vajadzētu zāģi un veselu dienu, lai beku nogāztu...
 
Mājās baravika, brūncepure, man piedod, ka neatstāju mežā, jo sākās fotosesija. Viņa ir zvaigzne! Lielākā, garākā, resnākā, mazākā – katra beka dabū titulu!
…un vispārsteidzošākais bija, ka lielajā bekā patiesi nebija neviena nelūgta viesa. Mērce iznāca burvīga, darbs bija pamatīgs, kamēr burkas sarindojās pieliekamā plauktā, bet tas ir cits stāsts!
 
Katram no mums ir savi vērojumi, ticējumi un likumi dabas priekšā. Esmu pārliecināta, ka ir jāizbrien, jāizbauda tieši tā un ne citādi, lai meža māte papildītu tavu vēlmju grozu. Laimīgs, piekusis un apmierināts! Man nebūt nav žēl, ka kāds piebrauc limuzīnā un augstpapēžu kurpēs saloka bagāžnieku pilnu ar beku mammām. Man neviens neatņems to pienākumu pret sevi un veco meža stūri!Lai jums visiem pilni grozi un liela pacietība, savas bekas laužot!
 
P.S. biju ļoti, ļoti priecīga, neviena draza pa gadu, manos džungļos nebija atbraukusi! Tā pati tukšā sinepju burciņa no pērnā gada, mierīgi tupēja pie akmens, sagaidīdama un pavadīdama meža apmeklētājus!
 
           

 
###
Lietus, pūš vējš
Sper zibens, nogrand pērkons
Nosalusi sirds.
 
 
Blaktis, bet tās, kas pļavās
 
Manas bērnības atmiņas par blaktīm ne tuvu nav tās gaišākās.
 
Atceros, kā mamma nakts vidū modināja augšā, lai nolasītu pa mani rāpojošās blaktis, kā tās tika ķertas pa sienām un griestiem. Bet, kad blakti nospieda, smaka bija neizsakāmi riebīga.
 
Dzīvoklī tās bija ieviesušās līdz ar kādu iegādātu lietotu dīvānu, kas izrādījies pilns ar blaktīm. Un, kad iekšā ir, tad ilgi jo ilgi nācās ar tām sadzīvot.
Brrr ..
 
Nē, man tiešām agrāk nevarēja ienākt prātā, ka pienāks kāda vasara, kurā es aizrautīgi un ar sajūsmu atklāšu, vērošu un fotografēšu blaktis. Darīšu to speciāli, sev par prieku!
Tiesa, manas fotomodeles nedzīvo mājā, bet ārā, pļaviņā, uz augiem, nevis uz cilvēkiem. Tās nav tajā atbaidošajā tumšsarkanajā piesūkto asiņu krāsā, bet gaumīgi krāsainas kā paši augi. Šīs blaktis nav tik viegli pamanāmas, tās ir speciāli jāmeklē, jo krāsa nereti pielāgojusies tiem augiem, pa kuriem šie kukaiņi rāpo - dzeltena, brūna, zaļa ..
 
Katra blakts ir kā negaidīts atklājums. Ieeju pļaviņā, lai vērotu augus, puķes, fotografēju zieda tuvplānu, un tu re - izrādās, ka zieds nav viens, aiz tā slēpjas kāda blakts.
 
Maskēšanās spējas reizēm tām tiešām ir apbrīnojamas. Vēroju kādu smilgas galotnīti, un tur smilgu dzeltenbrūnā krāsā, teju identiskā formā kā vārpiņas daļa atrodas blakts, pat ūsu virziens saskan ar auga rakstu. Ja degunu nepiebāztu pavisam klāt, nudien, ne prātā neienāktu, ka uz šīs smilgas dzīvo parastā graudzāļu vairogblakts.
 
Citkārt vēroju kāda auga nogatavojušās tumšbrūnās pākstis un pēkšņi pamanu, ka vienu pāksti galā cītīgi tēlo kāda identiski tumšbrūna blakts (izrādās - parastā bruņublakts), pēc garuma akurāt kā pāksts. Kā tādu pa gabalu pamanīsi?
 
Zaļā vairogblakts mani pārsteidza vēl vairāk. Reiz devos pie dzelteni ziedošā deviņvīru spēka, skatīt ziediņus. Iztraucēju tikpat dzelteno krabjzirnekli (maskēšanās profesionālis), tāpēc ķēros pie zirnekļa bildēšanas. Un tikai tad ievēroju zaļo vairogblakti, kas visu to laiku bija slēpusies auga zaļajās daļās - uz kāta un lapām. Un vēlāk pēc rūpīgas pētīšanas pamanīju vēl vienu! Izrādās, deviņvīru spēks bija pavisam apdzīvots - krabjzirnekli un abas zaļās vairogblaktis sastapu tur arī citās dienās - ziedošais augs bija viņu mājas.
 
Skaties un brīnies, cik daudz vienā parastā pļavā parastā vasaras dienā iespējams ieraudzīt, ja uzmanīgi vēro. Un kas to lai zina, kādi interesantumi tā arī paliek nepamanīti ...
 
P.S. Konkrētajām blaktīm suga tika noteikta, pateicoties dabasdati.lv.

  
Sienāža dziesma
 
Tveicīgā vasaras naktī,
Kad liepziedi saldi tvan,
Mākoņi šūpojas taktī,
Kad sienāža vijole skan.
 
Sienāža vijoles stīgas
Liek taureņiem naktī dejot,
Kad skaņas tik brīvas un liegas
Sāk pustumsā apkārt klejot.
 
Sienāzis spēlē bez mitas,
Un liepziedi reibstoši tvan,
Nav viņam dziesmas citas,
Tik tā, kas šonakt te skan.
 
Tu pamosties naktī un dzirdi,
Kā spēlē aiz loga tev kāds,
Skaņas tev sasilda sirdi,
Un mierīgs tad kļūst tavs prāts...
          

 
Konkursu atbalsta