LV  
  EN  
  RU  
  LT
Google | iekšējais
Interaktīvās iespējas
Saites Saites
Jautājiet mums Jautājiet mums
Aptaujas Aptaujas
Radošo darbu konkurss - 1.posms
Konkursa „DABAS DAudzveidīBAS MIRKĻI”
1. posma - ziema un pavasaris - uzvarētāji
 
Jauniešu grupā:
 
Pieaugušo grupā (sākot ar 18 gadiem un vecāki):
 
 
 
 
 
***
 
Viļņi ir tik spēcīgi, stipri… vētra un kaijas skaļi brēc tālumā, it kā saucot pēc palīdzības. Nemiers jūrā, nemiers sirdī.
Debesu mala ik tik pelēka un tā saduras ar viļņiem - šī cīņa ir nevienlīdzīga, bet mēs neko navaram izdarīt – mums atliek tikai klausīties, cik stipri tie dārdina.
Jūra ar savu nemieru palīdz izjust to, ko nozīmē patiesi dzīvot.

 
Lielāks
 
  
Mana ainava mostas
 
Beidzot ir pienācis pavasaris. Mana ainava pamazām mostas. Pļava nomet no saviem pleciem biezo sniega villaini, bērzi izstaipa savus garos zaru pirkstus, mana upe noceļ ledus vāku. Tik svaiga elpa ienāk pasaulē, kad visa daba sāk plaukt.
Pirmās lietus lāses, pirmie siltie vēja glāsti. Saule pastumj malā mākoņus, lai nāktu apraudzīt savus zemes bērnus- kokus, puķes, pļavas un skudras tajās. Tā atver savas maigās, mātišķās plaukstas, lai dāvātu katram kādu siltu saulstariņu. Pietiks visiem, viņa nevienu neaizmirsīs.
Un daba mainās, saules un lietus iedvesmota. Zāle tiecas uz augšu, pret debesīm, tuvāk saulei. Bērzi šuj sev jaunas villaines- zaļas un vieglas. Uz kalniņa piesaulītē jau izziedējušas pirmās puķes. Neviens tās neievēro, tik necilas un sīkas. To ziediņi mazi, bet tik dzelteni. Tās ir kā mazas saules meitiņas.

Bērzs izstiepj savas smalkās rokas, vējš apsēžas uz bērza pirksta gala. Un viņi kopā dzied. Vēja šņākoņa un bērza šalkoņa- vai gan skaistāku mūziku var iedomāties? Pļavas un kokus sāk rotāt bišu virtenes un strazdu pulki. Lai uz kuru pusi grieztu galvu, visur mūzika... Strazds sēž zarā un lepni dzied savu serenādi. Te vēl viens un vēl kāds... Vesels strazdu koris dzied himnu pavasarim. Vējš starp koku zariem čīgā vijoli. Kā pasakā.

Mana upe klusi dodas savu ceļu. Es aizeju, nostājos viņai blakus un klausos. Viņa rotaļājas ar saules zaķīšiem. Mazie upes vilnīši spēlējas ar mazajiem saules stariņiem. Pat mana vecā upe pavasarī jūtas jauna.

Ieelpoju gaisu. Tas ir tik reibinošs un dzidrs. Gribas apgulties uz vēsās zemes un visu dienu elpot, klausīties un klusēt, lai neiztraucētu dabas skaisto mākslas darbu. Mani pamana vējš. Tas atskrien pie manis, noglauda man galvu un maigi iečukst ausī... Es saprotu vēja valodu. Viņš ielido bērza zaros, papurina tos un jau pēc brīža mani apber dzeltenie putekšņi. Jūtos kā apkaisīta ar burvju putekļiem. Jūtos noburta. Bet uz vēju jau nevar dusmoties, pavasarī visiem priecīgs prāts, gribas dejot un smieties.

Pavasarī, manā ainavā, ir skaisti gan vakari, gan rīti. Rītos es ceļos kopā ar saviem bērziem un upi, lai sagaidītu, kad pirmie putni sāks savu dziesmu. Dienā manā piekalnītē strādā bites. Mana upe uz savas muguras vizina gulbju pāri. Vakarā riet saule. Mēs visi viņu dodamies pavadīt. Saule atvadās no mums kaisīdama upē sarkanus un oranžus dimantu putekļus. Un tad iestājas miers, apklust putni un bites dodas pie miera. Bērzi ņem zaļos diegus un turpina šūt villaines, lai no rīta atkal mani pārsteigtu.

Mana ainava ir visskaistākā. Kā maza karaļvalsts. Ziemā tā tērpjas baltā dimantu villainē. Pavasarī tā šūdina trauslu zīda rītatērpu. Vasarā viņa uzģērbj zaļā opāla rotas. Bet rudenī- ģērbjas zeltā un smaragdos. Viņa nekad nerimstas veidoties un pārsteigt. Mana ainava, kas mostas ik rītu no jauna.
 
Lielāks
  Lielāks
  Lielāks
 
 
Kazu grava
 
Es nolēmu pastāstīt par Kazu gravu, kas atrodas Priekuļu pagastā, Priekuļu novadā, jo tā, pirmkārt, atrodas netālu no manām mājām un, otrkārt, šī vienkārši ir apbrīnojama vieta, kura nav sastopama nekur citur.

Kāpēc šo vietu sauc par Kazu gravu, tā arī vēl neesmu sapratusi. Aizejot uz šo vietu cilvēks sāk nojaust ko nozīmē atpūta no ikdienas, jo šī vieta ir kā cita pasaule un ieejot tajā mēs maināmies. Visapkārt ir mežs, kas šalc, ik pa brīdim iedziedas kāds putns, ja paveicas var sastapt arī kādu stirnu vai lūsi, kas šeit jūtas drošībā.

Galvenais iemesls kāpēc es dodos uz kazu gravu ir ūdenskritums, kas mainās līdzi gadalaikiem. Ziemā ūdenskritumu sedz garas lāsteku kaudzes un, ja uz šīm lāstekām atspīd saule, tad veidojas apbrīnojams skats, ko es cenšos katru gadu iemūžināt fotogrāfijās. Protams, ir cilvēki, kas šo dabas parādību izdemolē nevis apbrīno.

Pavasarī plaukst koki un mostas arī putni, kas ziemā no aukstuma bija paslēpušies apkārtējo koku ligzdās. Bērni ūdenskrituma augšpusē ik pa laikam izjauc bebru saceltos dambjus, lai iesprostotais ūdens sāk gāzties lejā uz ūdenskritumu ar vēl lielāku sparu. Sāk mosties visa dzīvā radība un visapkārt notiek rosība. Putni dzied un cits citu cenšas pārspēt skanīgumā. Mostas čūskas un cenšas atraisīties no kamoliem, kurus tās rudenī izveidojušas, lai ziemā nenosaltu. Skudras no jauna sāk rosīties, tāpat kā visdažādākie kukaiņi.

Pateicoties Gaujas Nacionālajam parkam katru gadu tiek rīkotas mežu sakopšanas talkas. Tiek savākti koki un salasīti atkritumi. Arī Latvijas dabas retumu krātuves cilvēki ik pa laikam apciemo šo vietu. Arī man ir gadījies viņus satikt un parunāties. Šīs unikālās vietas Latvijā ir jāsaudzē un jāizturas ar cieņu. Es lepojos ar šo vietu!
 
Lielāks
  Lielāks
 
 
Oša plaukšanas brīnums. Dienasgrāmatas pieraksti.

2010. gada 18. aprīlis. Pavasaris. Plaukst baltie vizbuļi. Kastaņas, vītoli acīmredzami gatavojas plaukšanai. Osis, kā zināms, saplaukst vēlu. Re, stāv viens pavisam pliks koks. Nez, kā lai zin, vai tas būtu osis?
Pag, tajos plikajos zaros ir tādi mazi apaļi un cieti bumbucīši. Pumpuri? Cik mīļi, stingrām skavām ieskauti, lai pēdējie aukstumi netiek klāt! Vai tie būtu oša lapu pumpuri? Kā lai zin? Jāpienāk vēlāk.

30. aprīlis. Zied pienenes. Vītoli smalkām lapiņām, arī bērzi viegli zaļā tonī. Kastaņu lapas vērušās, un pumpurojas ziedu sveces, bet kļavas jau sāk ziedēt. Dodos pie sava noskatītā koka.
Kāds pārsteigums! Pumpuri ir sprāguši, cietās skavas ir pavērušās, un tur iekšā, izrādās, ... nav nekā zaļa! Tātad tie nav nekādi oša lapu pumpuri, jo tur iekšā ir ... sīkas granātābola sēkliņas!
Pag, nē, te taču ir Latvija, un bija doma, ka tas varētu būt osis. Tad jau tie būtu ..., mmm, oša ziedi? Tad jau sanāk, ka osim ir mazi mazītiņi ziediņi un to ziedlapiņas ir violetā krāsā. Ziedlapiņas vēl nav vērušās, tāpēc, cieši sakļautas, tās izskatās kā mazas sēkliņas. Tad jau pēc pāris dienām jāpienāk atkal, - kad ziedu vainaglapas atvērsies.

4. maijs. Va vellos! Aizgāju aplūkot oša ziedus, bet tās violetīgās, izrādās, nemaz nebija bijušas oša ziedu vainaglapas. Tagad tām kātiņi jau paaugušies un skaidri redzams, ka veidojas ziedu pušķi ... bez vainaglapām. Un tie violetīgie izrādās vienkārši putekšnīcas ... Turklāt nu jau pakāpeniski pārvēršas no violetā toņa tādā brūnganā. Nu kas to būtu domājis, ka osim varētu būt tik interesanti ziedi!

10. maijs. Visapkārt viss tik zaļš! Jau arī liepām un ozoliem lapas ir plaukušas. Un ko mans koks? Tas laikam skaitās, ka osis pārzied. Putekšnīcas galīgi nobrūnējušas un saplakušas, putekšņlapu kāti gan vēl tīri zaļi. Bet lapas, lapas osim tā arī neplaukst!

17. maijs. He, no tik skaistā, violetā, granāta sēkliņām līdzīgā ziedu pumpura, kādu to vēl atceros, palicis vien tumši brūns kankariņš. Toties zara galā beidzot nobriedis arī zaļš pumpurs.

19. maijs. Ir! Kad kastaņas jau sen lielām lapām un nu kuplām ziedu svecēm dižojas, tad manam kokam beidzot ir plaukušas pirmās lapiņas, un nu mierīgu sirdi varu pārliecināties - jā, ir tas osis. Vesels mēnesis pagāja kopš pirmo pumpuru ieraudzīšanas līdz plaukušām lapām.
Tad jau tagad turpmāk būs vērot - vai tai ziedēšanai augļi arī būs?
 
Lielāks Osis 30.aprīlī 
Lielāks Osis 4.maijā   
Lielāks Osis 10.maijā     
 
 
Es te mazliet pacienājos!

Jā, jā, es esmu mazākā pūce Eiropā un mani varat sastapt arī Latvijā, īpaši jau ziemā. Lai gan mani ziemā varat sastapt arī apdzīvotās vietās, bet mans mērķis nebūt nav draudzēties ar jums.

Esmu jau pamanījis, ka ziemās pie mājām ir putnu barotavas. Lai gan barotavas cilvēks izveido lielākoties priekš mazajiem putniņiem, lai tos cienātu ar dažādiem gardumiem - graudiem, speķa gabaliņiem un vēl citiem niekiem, bet tās, cilvēkiem negribot, kļūst arī par manu barotavu, jo varu šeit mieloties ar mazajiem putniņiem.
Ir aukstas janvāra dienas un vēders par izsalkumu liek manīt. Šo barotavu Lejas Lībiešu mājas tuvumā es jau esmu pamanījis. Beidzot tā būs arī jāapciemo un jāpalūko, ko varu dabūt sev.

Oho! Šodien gan te daudz sīko, tas ir zvirbuļu un zīlīšu. Nav ko vilcināties, jāķer tik kāda ciet! Straujš lidojums gar būri un re, viena zīlīte jau manos nagos.
Šķiet esmu pamanīts! Daudz neapmierināto klaigā. Jūtu arī cilvēku skatienus! Vai tik kāds cilvēks man netuvojas? Jābēg! Cik labi, ka šeit tuvumā ir krūmu un koku puduros, kur varu patverties ar savu medījumu. Tracis gan joprojām liels man apkārt – gan zīlītes, gan dzenis, gan arī sīļi trokšņo. Laikam neapmierināti ar manu rīcību, bet kas man daļas! Paēdušie neēdušo nesaprot!

Laikam jau mana slēptuve nav gana laba izvēle. Kāds cilvēkveidīgais brien uz manu pusi. Ko viņam vajag? Mazliet uzgaidīšu, varbūt mani nemanīs... Nācēja skatiens ļoti ciešs un vērsts manā virzienā. Jāuzmana nācējs. Cieši lūkojos viņa acīs un vēroju katru viņa kustību. Te pēkšņi daži jocīgi žesti, izsaucieni, bet tad atkal nācējs paliek kluss. Te briest kaut kas nelāgs... Oou, nu jau viņi ir trīs un visi pārsteigtām, sajūsmas pilnām sejām lūkojas uz mani. Tā nekad dzīvē nebūtu apodziņu redzējuši! Nepietiek jau, ka citi putni joprojām trokšņo un velta man ne īpaši laipnus „vārdus”.

Ei, kas tad tas? Kas tā par spožo gaismu? Ko viņi dara? Vēlreiz?!! Beidziet taču! Te kļūst pārāk bīstami, tāpēc laižos uz nedaudz augstākiem zariem. Mani vērotāji neliekas mierā. Atkal jau viņi lūkojas uz mani un kaut ko savā valodā runā. Viņu tonis tāds nosodošs izklausās, bet es taču neko...Tik barotavā pacienājos ar to, kas garšo man.

Uz drīzu tikšanos atkal,
Apodziņš
 
Lielāks 
Lielāks  
Lielāks 
 
 
„Par sporu vācelītēm”
 
Viens no veidiem kā atslēgties no ikdienas problēmām, relaksēties un uzkrāt pozitīvu enerģiju man ir pastaiga pa mežu. It īpaši pavasarī pēc garās ziemas, kad daba mostas, saule spīd spožāk, visapkārt kļūst arvien zaļāks, putni čivina un sāk darināt ligzdas... Nolīst pavasara lietutiņš... Priedes smaržo... Tomēr reti kurais no mums iedomājas paskatīties zemāk par acu skatienu – nu , piemēram, kas mums zem kājām. Sūnas. Lielākoties sūnām lielāku uzmanību pievēršam tikai rudenī, kad meklējam tajās paslēpušās sēnes. Taču bezgala skaisti skati paveras pavasarī sūnas aplūkojot tuvāk. Kad visa daba mostas un attīstās, arī sūnaugi nav izņēmums – sūnām veidojas tādi interesanti „izaugumi” , kurus daži , iespējams, notur par sūnu ziediem, bet patiesībā tās ir sporu vācelītes, kurās attīstās sporas un kad tās ir nogatavojušās, tās izbirst no vācelītes un izsējas zemē.
 
Fotogrāfijas uzņemtas kādā pievakarē pēc lietus. Lietus pilienos, kas sakrājušies uz sporu vācelītēm draiski saule rotājas.

Lielāks 
Lielāks
 
 
Konkursu atbalsta