2015. gads – Pļavas dedestiņa (Lathyrus pratensis)
Ar divlapiņu saliktām lapām, žuburainu vītni lapas galā un skaisti dzelteniem ziediem garkātainos ķekaros pļavas dedestiņa viegli atšķirama gan no citām dedestiņām, gan no vīķiem. Daudzi dedestiņu, pirmo reizi par to izdzirdot, nosauc par debestiņu. Arī tur ir sava taisnība. Dedestiņai ir kāpelējošs stublājs, un pret gaismu un debesīm tā tiecas, pieķeroties ar lapu vītnēm pie citiem augiem. Pļavā dedestiņa ir ļoti gaidīta.
Dabisko pļavu augiem jāgādā par izdzīvošanu pašiem, jo mēslojumu tiem nedod. Pļavas dedestiņa to iemācījusies vislabāk. Tā ‘izīrē’ savās saknēs dzīves telpu gumiņbaktērijām, kuras no gaisa piesaista slāpekli un apgādā dedestiņu ar šo visiem augiem nepieciešamo barības elementu. Gumiņbaktērijas vienas pašas nespēj piesaistīt slāpekli, ja dzīvo brīvi ārpus saknēm. Arī tām dedestiņa ir vajadzīga. Katru gadu, daļai dedestiņas sakņu atmirstot, piesaistītais slāpeklis nonāk arī pie citiem augiem.
Pļavas dedestiņa sastopama ne tikai dabiskās pļavās un ganībās. Tā iemācījusies pielāgoties dzīvei arī sētos zālājos, ceļmalās, laukmalēs un mežmalās. Tomēr lielākajai daļai dabisko zālāju augu sugu (ziepenītēm, naktsvijolēm, dzirkstelītei, jumstiņu gladiolai u. c.) tas nav izdevies. To dzīves telpa arvien sarūk. Dabiskās pļavas un ganības aizņem vien 0,7 % no Latvijas teritorijas, un šī platība arvien samazinās dabisko zālāju pamešanas, uzaršana, apmežošanas, apbūves un citu iemeslu dēļ.
Botāniķes Agnese Priede un Solvita Rūsiņa